Cilvēki ir unikāli ar to, ka adaptējas. Sieviete bez vīrieša... Pēckara gados realitāte, kas nebija ne skumja, ne nenormāla, tā vienkārši bija. Zudušās paaudzes, laiks, kamēr gēni atjaunojas.
Kas īsti četrdesmitgadīgu sievieti atšķir no divesmitgadīgas praktiski? Ja nu veiksme ir, prāts ir un intuīcija arī. Četrdesmitgadīgā būs sasniegusi kādu punktu karjerā, ieguvusi patstāvību, labus ienākumus, laiku sev. Sapratusi, ko grib no dzīves. Dažreiz nav izvēles, šķiet. Jāaudzina bērns, ja tēvs nomirst, piemēram. Jāaudzina bērns, jāstrādā par pusotru cilvēku, jo cits jau nepalīdz - bērns jāuztur vienai. Un tad svarīgs pielāgošanās aspekts. Mūsdienās jau visu var nopirkt - vecpuiši pasūta picu uz mājām, vecmeitas santehniķi. Jo nav laika. Nav laika vecmeitām ar vecpuišiem kaut "Tu man-es Tev" attiecībām. Vieglāk nopirkt.
Kā mēs pērkam vientulības sajūtu? Nozogam mirkļus? Piedzeramies? Ieviešam dzīvē meiteņu vakarus, kur notiek kopīga žēlošanās, ka mūs neviens negrib, un grib tikai lopiski, vulgāri tēvaiņi? Slīcinam bēdas ar vīna glāzi un kaķi pie sāniem?
Nevar no sevis aizmukt. Bet, ja ļoti cenšas, var radīt tādas ilūzijas kā darba diena padsmit stundas, hobiji un domubiedri, (kas gan ir mirkļa, viena perioda cilvēki kā vienas nakts sakari, tikai garāki), grāmatas un filmas par cilvēkiem, kas ir laimīgi.
Zagt. Laimi nozagt nevar. Noskaust arī ne. Trula tukšuma sajūta pēc dzeršanas pašai ar sevi. Bet saņemos, uzlieku kosmētiku, piespiežu sevi smaidīt un eju. Jo jāiet.
Kāpēc visu nevar vēl nopirkt? Tā ir tik nežēlīga problēma. Vīriešiem laikam vientuļi nekad nav. Kaķus un klēpja sunīšus negribas. Kaut gan nē - vīriešiem klēpja sunīša vietā mēdz būt mašīna, jahta, motocikls, kas ar milzīgu pietāti un rūpību tiek kopts un lolots. Bailes no cilvēkiem. Dzeršana trīsdesmitgadnieku ballītēs un bailes no intimitātes. Gadījuma sakari un atkal nekādas uzticības - viņi visi ir vienādi, es neko nedrīkstu just - izslēgsim gaismu un iedzersim vēl.
Kaut kā jau dzīve tiek mocīta. Bērni uzaudzināti, vīna festivāli apmeklēti, draudzeņu kleitas un auskari kritizēti, klačas pasistas, un gadi aizrit. Bet kā nav, tā nav.
Bet sūdzēties nedrīkst. Nedrīkst parādīt, ka esi nožēlojama, zemiska (cilvēciska) sieviete, kas pati nevar. Liela meitene, visu pati! Un tā visu pati. Labi, ja ir brālis, tēvs vai brālēns. Nav jāpērk pakalpojumi skapīšu pieskrūvēšanai pie sienas.
Ar ko tas viss beidzas? Skaudību, nenovīdību un pašapmānu? Brīnumi nenotiek. Jāmācās uzticēties? Sev? Dažreiz šķiet - sliktas attiecības ar vīrieti arī ir labāk kā nekas. Tukšās gultas sajūta. Neatstāj mani!
Man vairs nav, ko teikt. Un Tu varbūt domā, ka vecpuisim ir vieglāk? Es nezinu. Bet šī sajūta mani nogalina. Ši sajūta no rīta, kad atveru logu, izeju uz balkona nakstkreklā un paskatos uz putniem, kas aizlido vīt ligzdu pārī. Viņiem būs sava ligzda! kaut uz vienu vasaru.
520
