Kā sadzīvot ar vientulību

Kad man bija tāds posms, es kļuvu pašpietiekama.
Tas patiesībā no vienas puses ir riktīgs +, ka tev nav ne ar vienu jārēķinās, dari ko gribi, kad gribi, viss pēc taviem noteikumiem.
Dari to kas tev patīk. Es tolaik sportoju, lasīju, gleznoju... un man bija kaķis, kuru mīļot un kurš mīlēja mani :)
Un starp citu tieši tad, kad vismazāk vajadzēja, jo pati sev biju interesanta, parādījās arī otrā pusīte.

Tev nevar, resna paliksi.

Pašam nedraud?

Katram jau taa laime ir savaadaaka. Vienam gimene , otram karjera tresam dzivnieki. Katram savs. Man kaa jau teicu patik sava komforta zona. Jaa ,protams, ja kaadu mil un nedzivo kopaa tad jau ir savaadak. ir jauki pamosties kopaaa vai kaada del pielikt vairak pules kulinaarijaa un tamlidzigi.:, bet lidz ar to man patik brizi kuros varu darit jebko sedet siltos leggingos un vienkarsi skatities seriaalus :-D

Pašam nedraud?

Uz doto brīdi nē :D

Un starp citu tieši tad, kad vismazāk vajadzēja, jo pati sev biju interesanta, parādījās arī otrā pusīte.

Spogulī ieraudziji?

Ja nu kādam skumji tāpat kā man droši var uzrakstīt patērzet.
Paldies par uzmanību.

Ja nu kādam skumji tāpat kā man droši var uzrakstīt patērzet.
Paldies par uzmanību.

Uzrakstiju! :)

Autore - pamēģini Tinder. :D Pirms gada tur varēja atrast arī attiecības, tagad vairāk tā ir izklaide - čatiņi, spontāni randiņi, foršā sajūta, kad tev atraksta.
Ja paturpina tēmu, tad tikko privāti rakstīju, ka īstenībā baigā priekšrocība - varu aizbraukt prom nevienam neko nesakot, apceļot citas valstis, mesties piedzīvojumos. Labi, nav tā, ka es ko lielu daru - bet patīkama apziņa, ka iespēja ir, un mazos jau metos. :D Kaut spontāni aizbraukt uz skatu torni naktī pirms stundas forumā iepazītu puisi, sajust to brīvības garšu caur maziem spontāniem gājieniem.
Vispār vienus no vislaimīgākajiem cilvēkiem zinu vienīšus- ceļotājus. Vai ceļotāju pārus, bet kuri ne vienmēr to dara kopā. Vienīši ir tik pašpietiekami un dzīveskāri, ka viņiem nemaz nevari piedomāt klāt otro pusīti. Šovasar pāris tādus iepazinu un ar smaidu lūkoju viņu bildes, aktivitātes.
Plus, dīvaina sajūta - it kā gribu attiecības, bet līdz ko eju uz randiņu un domāju - a ja nu šajā mirklī viss sākas, iestājas tāds "wait, stop, not yet", respektīvi, vēl neesmu gatava atdot to brīvību.
Pabeigšu maģistru un domāšu, ko lai vērtīgu un izcilu priekš sevis paveic, kamēr vēl varu.

Man arī diemžēl vientulība sit augstu vilni, tas laikam tagad modē ir nevienam būt nevajadzīgam...
Jāsaņemas jāmācās dzīvot, bet ko gan es te runāju, tas ir briesmīgi, ka cilvēki nespēj pieņemt viens otru un meklē sliktās lietas...
Tad kad viss ir zaudēts, pienāk laiks, kad jāsāk visu no jauna, bet no kurienes lai sāk, viss ir lupatās un saskaldīts 1000 gabaliņos... Tas diemžēl katram ir pašam jāsaprot, jo nekāds atbalsts vai motivēšana nepalīdz, visam jāsākas no sevis, no tā, kas ir iekšā...

cik skumji, ka taa jajutas. Man ir loti zel savas maasas, vinai galigi neiet ar viriesiem, vinu reaali visi piecakaree un es redzu,ka vina pedejo gadu vispar norobezojusies no visiem un taa kaa ieniist visus cilvekus, pat norobezojas no mums (draudzeneem, gimenes). :(
Katram jau taa laimes sajuta ir citaa, no otras puses man ir draudzene,kas ir muzigi viena un var redzet, ka vina ir tiesam apmierinata un laimiga, neviss tikai izliekas.
Es pati, laikam, ari skumtu, ja buutu viena..pat nevaru izteloties.

Panjem kaadu maajdziivnieku. Vini ir superiiga kompaanija un aizdzen prom skumjas ljoti aatri.

Es baidos no vientulības. Patiešām baidos. Un laikam tikai tādēļ šobrīd esmu attiecības, kurās jūtos nelaimīga gandrīz katru mirkli.(t) Tas ir drausmīgi.

Mīļums zinu to sajūtu. Biju tādās 2.5 gadus. Un tad vispār var pazust.. Varbūt tad labāk būt vienai un bez otras pusītes,nekā dzīvot briesmīgās attiecībās,kuras ir vēl briesmīgākas par vientulību.

BlackIce
Padalies lūdzu, kas liek jums, sievietēm dzīvot "briesmīgās" attiecības 2.5 gadus, ja jums nav bērnu un kā tās "briesmas" izpaudās? (t)

Par mājdzīvnieku piekrītu, neviltota mīlestība un uzmanība. Mans suns ir tāds dzīvesprieka iemiesojums, ka pat skumjākajos brīžos liek pasmaidīt :)

Es baidos no vientulības. Patiešām baidos. Un laikam tikai tādēļ šobrīd esmu attiecības, kurās jūtos nelaimīga gandrīz katru mirkli. Tas ir drausmīgi.

zinu to sajūtu. Biju tādās 2.5 gadus.

Jums tiešām kaut kas nav kārtībā..Man vienkārši vairs nav, ko teikt...
Būt attiecībās tikai tāpēc, lai nejustos vientuļas- prātiņ nāc mājās(t)

Jums sievietēm gan patīk pārspīlēt. :D
Viena pasaka "briesmīgas attiecības", kaut gan noteikti nekas tik traģisks tur nebija un visticamāk puisis vnk nemīlēja viņu tieši tā kā viņa to vēlējās (kas nebūt nenozīmē, ka viņš nemīlēja viņu). Savukārt otra uz to uzreiz atbild ka pirmajai ar galvu kkas nav kārtībā.
Dāma un kašķis uz līdzenas vietas... D :D

Nebija jau tā, ka no pirmās dienas briesmas un tā.
Kad iemīli cilvēku,un ceri,ka viņš mainīsies, labosies vai pielāgosies kaut uz kompromisu izietu.. dod viņam ntās iespējas, reāli, esi liels plāksteris.. bet, ja lieli ego tiek iesaistīti attiecībās,tad tur nekas labs nesanāk. Ar laiku nolaid rokas ar mazmazītiņu cerību,ka otrs pamanīs,ka nav nekas kārtībā, līdz vienu brīdi apnīk censties un dabūt spļāvienu dvēselē.
Nu tā pa lielam bija man. Detaļās, tad privāti,kas un kāpēc ..

ahh *drāma nevis dāma :)

Nav gudri veidot tādas attiecības, kuras būs labas vienīgi tad, ja vīrietis mainīsies, labosies.