Manuprāt, problēma nav tajā, ka jaunajā vietā nebūtu iespējas iedzīvoties. Zinu cilvēkus, kuri no Rīgas pārcēlušies uz laukiem, pat zinu ģimeni, kura dzīvi Rīgā iemainīja pret klusu, mierīgu dzīvi Preiļos, tā ka katram savs - laukos un mazpilsētās nav sliktāk, gluži vienkārši ir savādāk, īpaši, ja pārceļas cilvēks, kurš dzimis un audzis Rīgā. Šajā situācijā man liekas, ka pati tēmas autore tā īsti pa visiem 100% nav pārliecināta, ka tas ir tieši tas, ko viņa vēlas. Manuprāt, dzīvokļa iegāde un pārcelšanās uz citu pilsētu ir tik nopietna lieta, ka pašam cilvēkam jājūtas simtprocentīgi gatavam tam, ka dzīve tomēr mainīsies. Un, ja visu mūžu dzīvots Rīgā, kur viss ir ar roku aizstiepjams, tad es pilnībā spēju saprast, ka arī tie 45 kilometri var likties daudz, jo tās tomēr nav divas minūtes līdz tirdzniecības centram, teātrim vai parkam. Saprotu, ka vēlme iegūt pašiem savu īpašumu ir liela, taču es no sirds iesaku vēlreiz izvērtēt arī savu iekšējo stāvokli, jo tas, kā jutīsies, ir ne mazāk svarīgi. Personīgi es nespētu pārcelties uz klusāku vietu, jo man ļoti svarīga ir sajūta, ka esmu pilsētā, kur ap mani mutuļo dzīve, kur kauc automašīnu riepas, runā cilvēki un dzirkstī dzīve, un kur es jebkurā mirklī varu iziet uz ielas, iejukt pūlī un smelties emocijas no citu cilvēku tuvuma, smiekliem un pļāpām, tāpēc klusā vietā, kurā valda miers, es savās skaistā dzīvokļa sienās justos tukša un iekšēji viena. Katram savs, protams, taču, ja māc šaubas, tad varbūt vēlreiz jāapsver visi plusi un mīnusi.
Lai izdodas pieņemt pareizo lēmumu! ;)
1557
