Sveikas meitenes! :'-( vakar nācās iemidzināt savu 1,7 gadus veco kāmīti. Pa šo laiku pieķēros viņam kā īstam ģimenes loceklim:'-( kā tam tikt pāri? Asaras līst bez apstājas. Nezinu ko darīt :'-(
Man arī kādreiz bija kāmis. Atceros, ka es atnācu no skolas un viņš raustijās agonijā. Toreiz nesapratu, kas īsti notiek. Viņš nomira un ļoti pārdzīvoju. Tad nopirku žurku un viņa arī nomira, tā raudāju, ka pat uz skolu negāju . Kopš tā laika izvairos nondzīvniekiem, kam īss mūžs, lai nav tik bieži jāraud.
Nevajag tik ļoti pieķerties un pàrdzīvot. Ja grūti, paņem citu dzīvnieciņu. Nezinu, man liekas pārspīlēti, visi kādreiz mirst un kāmju vidējais dzīves ilgums ir 2 gadi, ar ko arī jārēķinās, kad viņu pērc.
Man draugs stāstīja, ka viņam no kāmīšiem ir bērnības trauma radusies, jo bērnībā viņam vairāki kāmīši nomira, un vēl redzēja kā kāmītis apēd savus mazuļus. Pēc tā vairs nekad nevēlas nekādus mājdzivniekus.
Piekrītu, es arī kopš līdzīgas pieredzes vairāk neesmu turējusi mājdzīvniekus, kam ir īss mūžs. Protams, arī kaķiem, suņiem, trušiem un citiem var gadīties iemesli, kā dēļ mūžš nav garš, bet, pērkot kāmi, tas jau uzreiz ir skaidrs, ka diez vai viņš 10, kaut 5 gadus dzīvos :-/
Un ja tevi tas mierina, tad kāmji tāpat neko vairāk par ' ēst un gulēt ' nesaprot. Nav ko sevi lieki mocīt, viņam pret tevi emocijas nebija, bet tev vienkārsi pārāk stiprs pieradums. Drauga māte raudāja, kad viņai zivtiņas akvārijā nomira - es nezināju ko teikt.... Baigā katastrofa :D Manuprāt, cilvēki tam piešķir pārlieku lielu vērtību. It kà problēmu dzīvē pietrūktu, lai raudātu Par katras dzīvās būtnes nāvi. Labi, zinu, ka tas tev tāpat nepalīdz.
45
