Draudzenes - vai jums tādas ir?

Nu, ir, kā ir. :) Pirmajā vietā ir vīrs un mazi bērni, tad vecāki - savi un vīra, un tad draudzēšanās. Līdz ar to ar draudzenēm ir pašvaki - esam ģeogrāfiski dažādās pilsētās, līdz ar to tiekamies tikai dažas reizes gadā, ikdienā - vairāk virtuāli. Savā pilsētā man pagaidām nav izdevies atrast draudzenes - man arī ir radies iespaids, ka manā vecumā sievietes vairs nedraudzējas. :D Nu, vismaz negrib jaunus kontaktus... Bet vispār man ļoti žēl, ka man nav māsas - šobrīd ļoti noderētu. :)

Īsti tādas sirdsdraudzenes nav, bet varbūt gribētu. Par labāko draudzeni varu nosaukt vienīgi māsīcu...

Tante
Cosmo sarunas man ir bijušas, līdz dzīvei vēl nav nonācis, laiks rādīs :) Tā kā var mēģināt.

Man ir 3 manas labākās draudzenes, aptuveni gadus 10-15it. Ar vienu tiekamies biežāk, bet visas kopā sanākam reizi mēnesī vai divos, jo darbi, skolas utt. Man ir svarīgi, ka man ir cilvēks, kam pasūdzēties, palūgt padomu, kas atbalstīs grūtākā brīdī, kam piezvanīt kaut divos naktī. Nevaru iedomāties savu dzīvi bez vińām.
Ir arī divas draudzenes no augstskolas laika, ar kurām pa retam tiekamies uz kafiju un viena darba kolēge, ar kuru varu pārrunāt visu, kas ienāk prātā. Man nav svarīgi, lai man būtu daudz draudzeńu, bet dažas patiešām labas, jo zinu, ka tur, kur ir pūlis, ilgstošas un noturīgas attiecības izveidot nevar.

Mana visvismīļākā un foršākā draudzene ir mana māsīca, kā bērnībā bieži bijām kopā, tā vēl joprojām esam...:-) Tiekamies kad abām ir brīvais laiks un man tā ir labi...
Draudzenes...kādreiz jau bija, bet jutu pārāk lielu egoismu un izmantošanu no viņu puses, tāpēc palēnām to visu pārtraucu...tādus cilvēkus savā dzīvē nevēlos;-)

Man šķita, ka tiešām man ir tāds sirds cilvēks līdzās visam.. bet dzīvē ne vienmēr viss mēdz būt tik skaisti :) Ir gan nedaudz skumji, ka visu var tik viegli "apmainīt", bet šobrīd varu teikt, ka ir tikai viena tāda tuvāka draudzene, kas ilgus gadus pazīstama un pēc tam jau seko daudz paziņu.

Man ir mani cilvēki abu dzimumu, kas par mani zina vairāk nekā es to vēlēto, ar kuriem ir dziļa un neizdzēšama saite, kurus es mīlu un kuru dēļ es ietu karā, bet man nevajag katru dienu ar viņiem saiznāties. Šī mīlstība nerūs. Mēs varam sazvanīties vai satikties tikai divreiz gadā, svarīgākais ir tas, ka kontakts nav zudis. Godīgi sakot, man tā nekad nav bijis, ka ar draugiem (izņemot klasesbiedeni un kursa biedrus) es regulāri pavadītu brīvo laiku. Un man arī nav gribējies. Man ikdienā apkārt ir diezgan daudz cilvēku un es pēc dabas esmu diezgan liels vienpatis. Man nemaz tik ļoti cilvēkus nevajag. Tāpēc man patīk retas, bet kvalitatīvas tikšanās ar draugiem. Turklāt, mans draugs ir mana otrā pusīte un tas druagu klātbūtnes neeamību ikdienā atsver.

Laika gaitā ir bijušas vairākas draudzenes, diemžēl pārsvarā viss pajucis vai nu stulbas greizsirdības dēļ, vai tādēļ, ka tad, kad šīm draudzenēm parādījās attiecības, viss cits vairs nebija vajadzīgs. Man tas nav ne pieņemami, ne saprotami.
Ir man vēl viena draudzene, kuru joprojām mīlu, bet starp mums daudz kas noticis, attiecības ir sarežģītas, tiekamies, bet reti.
Man toties ir divi mani vislabākie draugi-vīrieši, ar kuriem esmu kopā jau no pavisam agras bērnības, kopā esam pārdzīvojuši ļoti daudz, nekad neesam cits no cita novērsušies, viņi par mani zina vairāk kā jebkurš cits, sazināmies bieži, tiekamies bieži, viņi praktiski ir mana ģimene. Esmu pateicīga, ka man viņi ir, viņu dēļ arī dzīvību atdotu.
Protams, reizēm ir tā, ka vajag arī kaut kādu sievišķo enerģiju, gudrību, kādu vīriešiem nesaprast un no viņiem nekad nesagaidīt, nu tam man ir māsa.

Nemāku draudzēties ilgtermiņā, regulāri kaut kas nepatīk rīcībā vai traucē. Dažas par draudzenēm saucu, bet tāda - labākā draudzene man noteikti nav.
Dažreiz ir tā, ka aizdomājos - ai, nu kāpēc es nerīkoju pie sevis ballītes un tā.., tad saprotu, ka kaut kādā mērā negribu savu privāto dzīvi atrādīt. Ja ļoti saskanētu dzīves uzskati un attiecības būtu līdzīgas, tad gan jau būt tāda - aaaai, labākā draudzene, bet - nē, bez nosodījumiem, neizpratnes un noklusējumiem nav iespējams.

Draudzenes pamazām pāriet paziņu statusā. Laika trūkums, dažādas intereses, paliek mazāk kā kopīga

kā arī

Nemāku draudzēties ilgtermiņā

tādēļ tikai viena sirdsdraudzene no bērnības, bet ar to vairāk vai mazāk katru dienu pļāpājam pa whatsappu, tiekamies reti, bet mūs abas tas apmierina. uzskatu, ka nav obligāti jābūt fiziskam kontaktam, lai cilvēks būtu tuvs un par tādu arī paliktu ilgākā laika posmā.

Draudzību pārbauda grūtības un es ar lepnumu veru teikt , ka man ir daudz patiesu un labu draugu , žēl tik ka pārliecinājos par to tādā veidā .....

Man ir draudzenes un draugi, ar kuriem mani vieno cieša uzticība un abpusēja atklātība. Ir cilvēki, tiesa, tādu ir maz, kā jau tas mēdz būt - ar kuriem ikdienā sazināmies reti, bet nejauša tikšanās izvēršas par ļoti, ļoti siltu un sirsnīgu notikumu.
Domāju, ka īstas draudzības pamatā ir spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir - varbūt skanēs banāli, bet gan priekos, gan bēdās. Būt blakus un galvenokārt būt emocionāli, pat ja fiziski nav iespējams.

Es domāju, ka draudzenes ir vajadzīgas, vismaz viena tāda tuva. Ar ko laiku kopā pavadīt, papļāpāt. Kaut vai kad ir ģimene sava, gribas kādu ar ko padalīties. Ne vienmēr piemēram vīram stāstīsi visādas meiteņu lietas, vai ko tādu kas viņam neinteresē.

Man ir viena ļoti laba draudzene no vidusskolas un divas draudzenes no augstskolas. Protams, kā jau visiem, laiks ir tas lielākais šķērslis mūsu tikšanās reizēm, bet ir labi tā kā ir. Mēs tāpat regulāri komunicējam whatsappā vai sazvanāmies. Ar vienu no viņām pašlaik dzīvoju kopā. Līdz ar to tiekamies samērā bieži.
Un, jā, par labāko draudzeni varu saukt arī savu māsīcu. Kaut tikušās neesam gadiem, jo viņa dzīvo ārzemēs, cenšamies regulāri sazvanīties skypā.
Ļoti žēl, ka ar dažām draudzenēm ir zudis kontakts. Bet, nu, cik ilgi tu viens pats vari vilkt to draudzību, ja no otras puses nejūti atdevi. Skumji, ka kādreiz cilvēks, ar kuru varēji dalīt kaut savu pēdējo maizes kumosu, tagad ir palicis ļoti svešs un pat tā īsti parunāt nav par ko. Bet, nu, jā, tas notika līdz ar laiku, kad viņa kļuva par māmiņu. Intereses mainījās gan man, gan viņai. Es esmu viņas bērniņa krustmāte, tas arī laikam pagaidām ir tas īstais iemesls, kāpēc mēs vēl turamies kopā. Citādāk es domāju, ka mēs tiktos vēl retāk..

Man nav draudzenes.
Nekad nav bijis.
Nejūtu, ka baigi prasītos pēc tādas.
Tā 1.klasē mani atgrūda jau pirmajā dienā.
Skolotāja izvilka tādu 4 bariņus vairākus. Daudzi tādā veidā iepazinās.
Otrs pāris meitenes kļuva par labām draudzenēm. Citas arī.
Pēc tam 2.klasē iedraudzējos ar vienu meiteni.
Tas bija līdz 5.klasei.
Pēc tam nav bijušas nevienas draudzenes.

Mīļums
Manai tai draudzenei no 2.klases uzradās džeks 4.klasē. Un viņa baigi koncentrējās uz viņu. Viņš bija mūsu klases biedrs. Un kaut kā laikam mana draudzība pajuka. Bet, beigās viņi izšķīrās 4.klases beigās. :-(

jā, ir. viens draugs un dažas draudzenes. tiekamies apmēram reizi mēnesī vai divos, tas priekš manis skaitās bieži :) ir arī bariņš cilvēku, kas man ir svarīgi, bet satieku reizi gadā. tomēr karjera, ģimene, attiecības paņem lielāko daļu manu brīvo vakaru un nedēļas nogaļu. bet tā jau ir visiem.

bet reizē man sanāk arī jaunas pazīšanās un nav tāda "man pietiek draugu" attieksme. ar jaunajām kolēģēm eju uz kino, tas nekas, ka to vakaru varēju būt veltījusi bērnības sirdsdraudzenei vai randiņam, man pietiks laika arī visam citam :)

Ir draudzenes ar kurām var papļāpāt, aiziet uz kādu ballīti utt. Bet labākā draudzene - nē,nav. Bija reiz labākā draudzene līdz 10.klasei. Iepazinos ar puisi un tad mūsu draudzeņu būšanai pienāca gals. Žēl, ļoti žēl,ka tā. Viņa bija pati labākā un saprotošākā un foršākā,,,

Jā, ir. No 1. klases turamies kopā, respektīvi rit jau 17tais gads. Tiekamies reti, kopā esam 4, katra savā stūrī, darbos, bet tiekamies visas, kad esam LV, iedzeram, izsmejamies. mūsu skaits ir dubultojies pēdējo 3 gadu laikā, jo klāt nākušas 2. pusītes, kuri arī nu jau ir diezgan labi čomi. tās ir manas laimīgākās dienas, kad visi dzīvoklī novācamies un forši pavadām laiku. vai arī savācamies tikai meitenes, paņemam tikai izlejamo Džeku ( :D ) un no sirds izrunājamies. Ikdienā kontakts ir Messenger`ī, neesam viena otru pazaudējušas.
mana mamma teica, ka pēc 12. klases mēs pazaudēsim viena otru, bet nē, tā nenotika. viņas man ir kā māsas, kuru man nekad nav bijis. (l)