Sveikas, pirms vēršos pie kāda speciālista varbūt šeit arī ir kāda gudrāka persona, kas var dot kādu padomu.
Nesaprotu, kas ar mani vairs notiek, vai nu man ir depresija vai tiešām neesmu normāla. Principā dzīvē man nebūtu par ko sūdzēties - ir darbs, skola, lieliski draugi, pie sāniem brīnišķīgs puisis utt(sīki neuzskaitīšu, jo par to nav runa). It kā man ir viss par ko vienmēr esmu gribējusi, bet tomēr neesmu laimīga, nevienu pašu dienu. Pēdējā laikā bieži rodas domas vai vispār kādam esmu vajadzīga, vai vispār esmu kaut kam derīga, zūd motivācija visam un pastāvīgi esmu bēdīga, kašķīga. Ja kādas dienas esmu preicīga, tā pat kaut kur dziļi domās tās negatīvās domas uzpeld.
Pats briesmīgākais ir tas, ka bojāju dzīvi ne tikai sev, bet arī savam puisim, jo dzīvojam kopā. Pastāvīgi strīdos par sīkumiem un apvainojos par lietām pilnīgi nevietā, tad nerunāju un neatbildu vispār. Visu laiku raudu par sīkumiem un nespēju sevi kontrolēt. Tad kad iedzeru, tad tiešām vairs sevi nevaru savākt, taisu tādu drāmu, kā meksikāņu seriālos - plēšu traukus, kliedzu, situ, skrienu prom no mājām. Esmu centusies, protams, nedzert, bet tad ir tādas reizes, kad tomēr sevi nokontrolēju un domāju gan jau nākamreiz arī būs labi, bet tomēr nav...
Es vispār vairs nesaprotu ko darīt ar sevi, savu dzīvi un attiecībām, jo es negribu savu puisi zaudēt, jo šīs ir pirmās nopietnās attiecības un es viņu tiešām mīlu, bet ik dienas grauju attiecības. Nesaprotu arī no kurienes man šis, varbūt vienkārši sviestā eju.
Ar ko man sāk? Meklēt tiešām speciālista palīdzību? Varbūt kādai gadījies, kas līdzīgs un zin ar ko sākt, lai mainītu šo, manuprāt, bezcerīgo situāciju... (s)