Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

vai depresija?

 
Reitings 5
Reģ: 14.05.2014
Sveikas, pirms vēršos pie kāda speciālista varbūt šeit arī ir kāda gudrāka persona, kas var dot kādu padomu.
Nesaprotu, kas ar mani vairs notiek, vai nu man ir depresija vai tiešām neesmu normāla. Principā dzīvē man nebūtu par ko sūdzēties - ir darbs, skola, lieliski draugi, pie sāniem brīnišķīgs puisis utt(sīki neuzskaitīšu, jo par to nav runa). It kā man ir viss par ko vienmēr esmu gribējusi, bet tomēr neesmu laimīga, nevienu pašu dienu. Pēdējā laikā bieži rodas domas vai vispār kādam esmu vajadzīga, vai vispār esmu kaut kam derīga, zūd motivācija visam un pastāvīgi esmu bēdīga, kašķīga. Ja kādas dienas esmu preicīga, tā pat kaut kur dziļi domās tās negatīvās domas uzpeld.
Pats briesmīgākais ir tas, ka bojāju dzīvi ne tikai sev, bet arī savam puisim, jo dzīvojam kopā. Pastāvīgi strīdos par sīkumiem un apvainojos par lietām pilnīgi nevietā, tad nerunāju un neatbildu vispār. Visu laiku raudu par sīkumiem un nespēju sevi kontrolēt. Tad kad iedzeru, tad tiešām vairs sevi nevaru savākt, taisu tādu drāmu, kā meksikāņu seriālos - plēšu traukus, kliedzu, situ, skrienu prom no mājām. Esmu centusies, protams, nedzert, bet tad ir tādas reizes, kad tomēr sevi nokontrolēju un domāju gan jau nākamreiz arī būs labi, bet tomēr nav...
Es vispār vairs nesaprotu ko darīt ar sevi, savu dzīvi un attiecībām, jo es negribu savu puisi zaudēt, jo šīs ir pirmās nopietnās attiecības un es viņu tiešām mīlu, bet ik dienas grauju attiecības. Nesaprotu arī no kurienes man šis, varbūt vienkārši sviestā eju.
Ar ko man sāk? Meklēt tiešām speciālista palīdzību? Varbūt kādai gadījies, kas līdzīgs un zin ar ko sākt, lai mainītu šo, manuprāt, bezcerīgo situāciju... (s)
05.11.2016 13:30 |
 
Reitings 22
Reģ: 18.01.2016
Negrasos sevi pozicionēt kā gudru, bet man pašai reizēm līdzīgas sajūtas, tāpēc varbūt varu kā līdzēt.
Tas tā var uznākt, bet noteikti ir pašai jāsajūt problēmas sakne. Kā Tev pašai liekas, kas ir noticis, ka tagad esi tā sākusi reaģēt uz lietām. Nemeklē vainu citos, bet paskaties, kas ir tie iemesli, kas Tevī rada tādas reakcijas.
Ja tomēr saproti, ka nekas īsti kritiski nav mainījies, tad varbūt ir jāmēģina kaut ko pamainīt savā ikdienas rutīnā (tas ir jāgrib). Sports, pastaigas, lasīšana, tādas lietas, kas ļauj Tev pabūt ar sevi un sakārtoties.
Nekas uzreiz nenostrādās, tas noteikti, bet ir vērts pamēģināt pastrādāt ar sevi pirms skriet pie ārstiem. :-)
05.11.2016 13:36 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
Aizej gan pie speciālista, sliktāk jau no tā nebūs.
05.11.2016 13:40 |
 
Reitings 5
Reģ: 14.05.2014
Principā galvenais, kas ir mainījies - tas, ka sākām dzīvot kopā ar draugu, bet neticu, ka šīs ir toksiskas attiecības vai tamlīdzīgi, jo puisis tiešām ir zelts un pacieš visas manas scēnas un pēdējiem spēkiem cenšas manis dēļ.
05.11.2016 13:45 |
 
Reitings 625
Reģ: 01.02.2015
Šodien sapratu, ka man ir ļoti līdzīga situācija. Periodiski. Cik ilgu laiku tu tā jūties?
05.11.2016 13:47 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
Es diagnozes forumos neuzstādu, bet jā, ir iespēja, ka tā patiešām ir depresija. Speciālists tev pateiks vairāk.
05.11.2016 13:48 |
 
Reitings 625
Reģ: 01.02.2015
Puisis neredz, ka tev ir slikti? Nemēģina izrunāties vai jau ir iestājies pofigs par tavām asarām, jo saprot, ka nevar neko mainīt?
05.11.2016 13:49 |
 
Reitings 22
Reģ: 18.01.2016
Es jau nesaku, ka tās būtu attiecības, kas visu bojā, ļoti labi ir tas, ka Tu jūties labi ar šo cilvēku kopā. Tas palīdz.
Esat par šo runājuši? Ko puisis saka?
05.11.2016 13:49 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
Ja (ja!) tā ir depresija, tad puisis var no ādas līst laukā, bet neko lāga nevarēs palīdzēt.
05.11.2016 13:52 |
 
Reitings 22
Reģ: 18.01.2016
57days , protams, tur es Tev piekrītu viennozīmīgi, tomēr interesanti saprast vai kaut kāds triggers nerodas arī no puiša puses. :-)
05.11.2016 13:59 |
 
Reitings 5
Reģ: 14.05.2014
Kādus 2mēnešus tā jūtos +/-.
Puisis redz un cenšas palīdzēt, pieciest visus manus gājienus(netur ļaunu prātu ilgi par kādu manu asāku vārdu). Un liek arī saprast, ka nav vienalga, bet nu ir teicis, ka tās biežās asaras jau ir par traku un ir iestājusies tāda neliela vienaldzība, kas manuprāt ir normāli, jo nu raudāt par katru sīkumu arī nav īsti normāli. Runājuši esam, bet nu tas neko diži nemaina, jo viņš man tā īsti nevar palīdzēt izdarot kaut ko konkrētu.
05.11.2016 14:00 |
 
Reitings 2478
Reģ: 03.11.2016
Iesaku meklēt palīdzību pie speciālista. Sliktāk nebūs, un pat ja nav depresija, palīdzēs justies labāk, izprast savas emocijas.
05.11.2016 14:02 |
 
Reitings 5
Reģ: 14.05.2014
Protams, ka ir daudzas darbības, kas man nepatīk no viņa puses, bet pa lielam tie ir sīkumi, no kuriem es uztaisu scēnu un tikai vēlāk saprot, ka bija tīri nevietā.
Esmu domājusi, ka varbūt tas ir dēļ attiecībām arī, bet ne konkrētā puiša dēļ. Vienkārši ir, kas dziļāks tajā visā un, kas tagad nāk ārā, jo ir tādas nopietnas attiecības un stabils cilvēks pie sāniem. Ir arī tas, ka mājās nepatīk palikt vienai, tāpēc tāda baigā kontrole ir iestājusies, bez maz vai tā kā bērns esmu pieķērusies viņam. Tāda bērnišķīga attieksme un darbības no manis ir citreiz un es to saprotu, bet nevaru nokontrolēt. Atkal strīdi, asaras utt. Bet strīdi un asaras ir arī tad, ja viss notiek pēc manas stabules. Pilnīgs haoss principā. Izklausās jau nu briesmīgi.
05.11.2016 14:09 |
 
Reitings 22
Reģ: 18.01.2016
Nevaino sevi pie tā, ka jūties slikti. Ja Tev ir vēlme kaut ko risināt, tad tas vien jau ir apsveicami. Viss ir risināms un jebkurš cilvēks ir pelnījis būt laimīgs, arī Tu. Tāpēc pievienošos gan 57days, gan MissMia, sakot, ka speciālists varētu Tev labāk šajā situācijā palīdzēt saprast, kas notiek. :-)
05.11.2016 14:14 |
 
Reitings 1074
Reģ: 22.07.2014
Es teiktu, ka kognitīvi biheivoriālā terapija varētu līdzēt. Palasi internetā. :)
05.11.2016 14:20 |
 
Reitings 1997
Reģ: 30.06.2009
Varbūt nervu pārslodze? Darbs, skola... tev vispār ir laiks atpūsties? Nav tā, ka baigais stress visu laiku dēļ darba, skolas darbiem? Es arī kādreiz strādāju un studēju vienlaikus, jāsaka, ka tas bija šausmīgi. Bija tāda sajūta, ka es esmu raots iejūgts zirgs un tie rati grimst kaut kādā purvā un mani velk līdzi, vienkārši nespēju pavilkt! Pametu gan skolu (pirmais kurss, pirmais semestris, bet man parādu bija TIK daudz, ka stress par to, ka tie jālabo un jātiek līdzi jaunajaia vielai, neko labu nedeva), gan drīz pēc tam arī darbu un pārgāja arī visas depresīvās sajūtas, kašķīgais noskaņojums, dusmas uz puisi, es vienkārši atstāju noslīkšanai to savu smago piekabi un aizlēkšoju tālāk. Pirms tam bieži vien vienkārši sēdēju pie visas tās mājas darbu kaudzes un raudāju, vai pie tās kaudzes sēdēju ar vīna pudeli, viena to arī izdzēru. Šobrīd vairs nedzeru vispār.
05.11.2016 14:27 |
 
Reitings 17280
Reģ: 29.01.2012
Man atkal bija pretēji - jutos kā grimstošs kuģis, un nolēmu pamest darbu cerībā, ka palīdzēs. Kā tad. Palika vēl sliktāk, jo izrādījās, ka darbs ir vienīgais, kas man liek saņemties un izvilkt savu pakaļu ārā no mājas.
.
Tā ka tas ir baigi individuāli. Labāk vispirms speciālists, un pēc tam drastiski lēmumi.
05.11.2016 14:31 |
 
Reitings 5
Reģ: 14.05.2014
Stress arī varētu būt, bet es nezinu vai tas ir cēlonis vai sekas. Principā ir tā, ka 8 no rīta izzeju no mājām un mājās esmu 9 vakarā. Vienīgā brīvdiena ir svētdiena.
05.11.2016 14:34 |
 
Reitings 2478
Reģ: 03.11.2016
Ja es visu laiku būtu skrējienā skola-darbs, es visticamāk arī uzvilktos par visdažādākajiem sīkumiem.
Varbūt pamēģini ieviest tādu kā dienasgrāmatu, kurā pierakstītu visu ko darīji un kā juties. Izanalizē pati sevi. Kā katra sitācija lika tev justies. Svarīgi, ka brīžos, kad sparoti ka tev nebija taisnība, tad atvainoties.
05.11.2016 14:39 |
 
Reitings 649
Reģ: 06.11.2012
Nu līdz depresijai tur vēl ir tālu. Depresija ir tāda lieta, kas principā, ir tīrā ķīmija. Respektīvi, cilvēkam ir trīs hormoni, kas ietekmē garastāvokli. Ar "hormoni" es domāju, ķīmiskas vielas smadzenēs. Dažādu iemeslu dēļ, to līmenis var tikt ietekmēts.
Šie trīs hormoni ir Dopamīns, oksitocīns un serotonīns. Visvairāk cilvēki ir dzirdējuši par oksitocīnu- to var dabīt, kad iemīlās, vai ēd šokolādi.
Šajā gadījumā Tev krītās serotonīna līmenis. Lai to labotu- zāles palīdz īslaicīgi. Tās var novērst sekas, bet ne cēloni. Cēlonis ir jāmeklē apkārtējā vidē. Ja čalis nav pie vainas, varbūt tas ir Tavs darbs? Varbūt- dzīvesveids? Definē problēmu, tad izstrādā soļus- ko darīt un pirmie rezultāti būs gaidāmi ne ātrāk kā pēc mēneša- bet toties- uz palikšanu! :)
05.11.2016 14:40 |
 
Reitings 123
Reģ: 17.04.2015
Tas ir kā par mani. Varu smaidīt, priecāties, bet iekšēji tāpat kaut kāda mistiska sāpe, aizvainojums vai bēdas sēž. Un tie pat ir sīkumi par ko sasāpas tā sirds, bet tiek uztaisīts, kā briesmīgākais pāridarījums. Raudu, strīdos par sīkumiem, ļoti nepatīk palikt mājās vienai, draugu sanāk ierobežot.. Nav nekādas motivācijas kaut ko darīt, eju un daru tikai tāpēc, ka vajag, bet nemaz negribās.. Viss tas ir daudz dziļāk un trakāk nekā var uzrakstīt. Jau kādu laiku gribu aiziet pie speciālista, bet nezinu pie kā lai iet. Varbūt kādam ir ieteikumi?
05.11.2016 14:52 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits