Vecāku cilvēku palaišana sēdēt sabiedriskajā transportā

Nu tad vienkārši patrāpījies cilvēks, kas nav piepildījis savu dzīvi un tur ir kāda dziļāka problēma, kas iespējams traucē normāli komunicēt. Žēl, protams. :(

Mele, tā arī tas ir, bet mēs jau tā omei esam dzīvi atvieglojuši cik vien tas iespējams, bet mums tik turpina spļaut sejā un teikt cik mēs visi slikti.

Miss Joker
Tavai omei taču demence ir. Tas nav normāli.
Citiem ir tādas omes, kuras cep kotletes un karbonādes, bet manējā dīdīja visu māju un kašķus taisīja. Un manējai sāpēja ceļgali, bet operēt viņa negāja, jo tad neviens viņai uzmanību nepievērsīs vairāk, kad būs vesela. Un, kad viņa nomira māja daudz mierīgāka palika.:'-(:'-(:'-(

Miss Joker Es tomēr piekritīšu viedoklim,ka iespējams tavai omei tomēr galva vairs nestrādā tik labi. Pirmkārt jau vecums(un cik noprotu dzīvesveids-agresija-savu daļu nervu sistēmas sagrauj), veselības problēmas, medikamenti noteikti dara savu. Varbūt kaut kā var iemānīt viņu aiziet pie neirologa/psihiatra.
Savādāk izklausās,ka jūs pārējie drīz skriesiet pie šiem ārstiem pēc palīdzības.

Lai man piedod visas ētikas normas, bet mana attieksme sabiedriskajā ir tāda: ja tā ome var mani pagrūst vai iesist ar somu, vai brāzties cauri visam autobusam, viņa var arī pastāvēt. Cik reizes esmu tīši vai netīši dabūjusi elkoni sānos no tantēm, kas nezin kādā ātrumā metas uz sēdvietu, un, piedodiet man, bet tā ir bezkaunība. Man nav it nekas pretī palaist apsēsties nevienu cilvēku, kuram redzu, ka ir grūti stāvēt, ir noguris vai ir slikti, neatkarīgi no tā cik vecs vai jauns ir šis cilvēks, bet, ja mani grūž un stumj, lai tikai tiktu nez kur sēsties, tad, piedodiet, stāvam visi kopā kājās, jo esam vienlīdzīgi.

Miss Joker, man arī šķiet, ka tur sāk parādīties demese. Kad bija prakse veco ļaužu pansionātā, tur ir speciāla demenses nodaļa un lielākā daļa no tiem cilvēkiem uzvedās tieši tā, kā Tu apraksti. Viņi ir mierīgi, staigā, runājās un nākama brīdī par kaut ko sāk aizsvilties, dusmoties, izrādīt agresiju pret apkārtējiem. Tur uzturēties bija tik baisi...
Es tomēr arī pakonsultētos pie speciālista, kā sadzīvot ar tādu cilvēku un iespējams dot vai iemānīt nomierinošus līdzekļus, jo tā situācija ne jums, ne omei nenāk par labu priekš nervu sistēmas. :-/

Cik es zinu, pie neirologa ir bijusi. Nekas tur tāds nav bijis rezultātā. Runājot par ārstiem kā tādiem, tur mēs nejaucamies iekšā. Dienu dienā viņa nav nenormāla, bet ir mirkļi kad ko sadomājas un tad nāk tas laukā dīvainos veidos. To ka tas ir dēļ vecuma es saprotu pilnībā, jo tomēr cik māte stāsta, jaunībā tāda nav bijusi, viņa drusku prātiņš aizgājis ciet un sākusi izturēties ļoti slikti pret savu meitu pēc vīra nāves. Nu dzīves garuma pārdzīvojumi tagad nāk atpakaļ, bet nav tā ka katru dienu ir nenormāla. Bet iet un pie ārstiem vel sūtīt ne es netaisos, ne kāds cits. Viņa pati pie ārstiem skrien dēļ katra sīkuma, mēs tur ar mammu labāk nelienam. Ja sāksim teikt ka viņai jāiet ārstēties vai pat pa labam ko, tad beigās tas mums x10 atmaksāsies uzdirsienos.

Rosy
Ir vecie tantuki, kuri ir aprūpes iestādēs arī dažādiem cilvēkiem. Un tur tieši ir salikti tie agresīvie tantuki, kuriem pilna mute ar agresiju. Viņus mierā nevar dabūt. Tad sagrūž zāles. Tad viņi izguļ un paliek vēl dullāki. Tad aizved uz Tvaiceni uz kādu laiku.
Un tad ir miers uz kādu laiku. Bet, točna izklausās, ka tai omītei ir smagas agresijas lēkmes un vajag viņu vest ārstēt. Ar laiku paliks ar vien sliktāk.
Normālos tantukus un opīšus jau neliks tādās iestādēs.

The Devil - es biju praksē privātajā pansionātā, un tur liekas zāles negrūž iekšā, bet laikam jāsaka - žēl, ka tā, jo tur demensē ir arī ļoti agresīvi un nesavaldīgi cilvēki. Vienas slavenas TV sejas māte mani traki savainoja, kad gribēja izkļūt pa slēgtajām durvīm! Šausmas. Ārdās, sit, psiho.. Sarunāt kaut ko vispār nav iespējams.
Tādi radi nav tikai mums parastajiem, bet arī slaveniem, ietekmīgiem cilvēkiem, tākā nevajag satraukties par to, ka "es laikam vienīgā tāda, kurai nav paveicies".

Man liekas ka viņai Demences pazīmes bija tad kad es biju maza un viņa lietoja alkoholu, jo tad viņa lamājās un centās apgalvot, ka mamma cenšasviņu izmest no mājas, ārdijās utt. Protams neviens viņu mest laukā negribēja un pat nezinājām no kurienes tā doma. Protams, tiklīdz epilepsija parādijās tā uzvedība pliki pilnīgi normāla jo alko lietot nevarēja.
Bet viņas veidotie kašķi ir dažādi, bet nav arī tā ka pilnīgi negaidīti viņi ir(vakardiena bija izņēmums) un nav arī tā ka viņa nesaprot to ko darītu jo es ar viņu loģisku sarunu arī strīdoties varu uzturēt, viņa nepaliek neloģiska. Viņai ir ir drīzāk emocionālas novirzes, jo viņa dažādus notikumus uztver pārāk negatīvi. Piemēram es pasaku, ka man sāk pēda. Viņa par to visu nakti uztrauksies un tad no rīta gribēs lai es eju pie viņas speciālista kurš man liks speciālo pēdiņu lietot. Viņa man un mammai ir iedomājusies ka mums ir plakanās pēdas. Nav mums tādas, pēda toreiz sāpēja jo bija iekaisusi un siltas eļļas masāžas to izārstēja ļoti ātri.
Nu nav viņa nenormāla dienu dienā un lielākoties ir jūtams kad viņai ir garīgais uz kašķi. Viņa kašķus rīko priekš uzmanības, jo savādāk es piemēram ar viņu ļoti reti runāju. Mamma ar viņu runā katru dienu, bet ome arī katru dienu sagaida mammu ar nesmukiem tekstiem..piemēram "Ar katru dienu tu paliec lielāka un lielāka." Viņai nav takts izjūta, kad ko teikt. Man viņa kritīs virsū tieši tad kad es jūtos slikti un mammai vai nu arī tādos gadījumos, vai arī tad kad viņai nav laika.

Rosy
Es nezinu, kurā brīdī manai omei ciet aizgāja. Bet, kad es biju maziņa, es atceros, ka viņa mūs ar muteri diezgan bieži meta ārā no mājas.
Mums dzīvot nebija kur.

Un manējai sāpēja ceļgali, bet operēt viņa negāja, jo tad neviens viņai uzmanību nepievērsīs vairāk, kad būs vesela.

Mans vectēvs dara tieši tāpat.

Daenerys1
Omes beigās aizveda uz slimnīcas un tur viņa diezgan ātri nomira. Pat nedēļa nepagāja.
Tas bija drausmīgi. Viņa vēl negribēja braukt uz turieni.
Manam 82 gadīgajais opis staigā un ārā var lapas sagrābstīt viens pats. Bet, reizēm uz pilnmēnesi kaut kas uznāk. Mums 16 gadīgais kaķis nomira. Viņš laikam domā iet meklēt, kur viņš palika. Bet, kaķīši tā dara. Aiziet un nolien kaut kur un nomirst. Opim to grūti ir pieņemt.

Es piekrītu pilnīgi visam, ko saka Daenerys1.
Vienīgi man ir tomēr radies iespaids, ka liela daļa no kašķīgajām "omēm", nemaz nav omes, t.i., nav pensijas vecumā, bet ir strādājošas, ar dzīvi neapmierinātas sievietes savos 50-60, tāpēc arī 8.00 kaut kur brauc - uz darbu.
Es pilnīgi saprotu atlaides studentiem, skolēniem un pensionāriem (bet arī šajā sakarā piekrītu Daenerys priekšlikumiem). Bet es nesaprotu atlaides rīdziniekiem. Goda vārds, to, manuprāt, varētu izrādīt cirkā, ja nebūtu tik skumji.
Tādēļ..gongu studijā.., ka es uzskatu šos 2eur par braucienu ne-rīdziniekiem par prettiesisku maksu par PUBLISKU pakalpojumu, es par sabiedrisko transportu jau pāris mēnešus nemaksāju vispār. Sodu, protams, esmu samaksājusi, kad tādu uzlika. Bet mana sirdsapziņa neļauj man finansiāli atbalstīt MONOPOLuzņēmumu, kuram, acīmredzot, cenu griesti vispār neeksistē.

Teikšu godīgi, nepatīkama situācija ar uzpūtīgu (bet reizē samērā nevarīgu) tantuku nekad nav mani traumējusi kā citi divi gadījumi: reiz man blakus apsēdās viegli iereibis kungs, kas gribēja aprunāties. Es laipni atbildēju, ka iepazīties nevēlos, uz ko sekoja jautājumi, kādēļ runāju ar viņu latviešu valodā, nevis krievu. Es piecēlos un palūdzu izlaist, bet viņš patieca - nē, sēdi! Un tā otru, trešo reizi..
Citureiz diezgan papilnā tramvajā atbrīvojās vieta un pēdējā brīdī pieturā ieleca divi jauni vīrieši - manāmi salietojušies kaut ko, kas nav alko. Un viens uzreiz piesēdās man blakus, otrs notupās viņam pie kājām, un abi kaut ko puspamiegam peldēja savā pasaulē, acis pievērtas un siekala tek gar lūpu kaktiņu. Es sēžu un man sākās panika, reāli bail, jo nezinu kā viņi reaģēs uz manu lūgumu palaist ārā un vai vispār reaģēs? Paldiesdievam tik daudz sajēgas šiem bija, un izlaida mani.
Abas reizes reāli jutos apdraudēta. Vot tas bija nepatīkami :-/

Lasu, atcerējos, un sagribējās ierakstīt.
Es nezinu, kas man īsti uznāca, bet bija nelielas veselības problēmas, vēl pāris dienas nebiju normāli gulējusi dēļ naktsmaiņām, gāju uz pieturu un garām brauc autobuss, un es nedaudz paskrēju, cik nu tur, kādus 20 metrus. Ielecu autobusā un man tiiiik slikti palika, sareiba galva, melns gar acīm, neko neredzu, paelpot nevaru, brīvu vietu nav, pieķēros abām rokām pie turamā un cenšos nenokrist. :D Un sieviete blakus uzreiz pieceļas no savas vietas lai palaistu. Es nedomājot uzreiz apsēžos, acis ciet un mēģinu atcerēties kā elpot, tajā brīdī pat paldies pateikt nevarēju. Pēc pāris pieturām paliek labāk, taisos celties, pateikties un laist atpakaļ, saprotu, ka pat nepiefiksēju kura tā bija. Es vēl tagad jūtos vainīga, ka paldies nepateicu.
Krč stāsts nevis par to, ka es tik vāja un nevarīga, bet to, ka tā sieviete pamanīja, ka slikti (jo no ārienes, vismaz man pašai šķiet, ka normāli izskatījos) un bija tik laba.
Pati laižu grūtnieces, normālus vecus cilvēkus vai tādus, kuriem var redzēt, ka grūti. Bet ja normāli palūdz vai vienkārši stāv blakus un redzu, ka labāk es būšu tā, kas pastāvēs. Tos, kas bakstās, bļaustās, bāžās virsū i nedomāju.

Žubīte, tāpēc es nekad nesēžu tajās vietās, kur var apsēsties blakus.

Vienreiz sabiedriskajā latviešu (pieminu, jo daudzām šķiet, ka krievu tantes tikai burkšķ) tante brutāli sāka braukt virsū jaunai meitenei par to, ka viņa sēž priekšējās vietās, kur vieta invalīdiem utt. Tantei bija kur sēdēt, visiem bija kur sēdēt, bet viņa brauca virsū, jo tā meitene sēž priekšā. Sākumā uzdirš personīgi, meitene neatbild un ieurbjas telefonā, tante visu ceļu līdz manai pieturai neapklusa. Bet biju ļoti patīkami pārsteigta, kad viens vecs onkulis sāka aizstāvēt meiteni un dirst virsū tantei, teica, mazums, meitenei ir invalīda apliecība, tad tante sāka teikt, lai meitene to parāda :D, onkulis teica, ka viņai to jārāda tikai kontrolei, tad ka meitene varbūt nogurusi utt. Beigās tajā strīdā iesaistījās jauns puisis, kurš aizstāvēja onkuli un meiteni, jo uz viņiem jau sāka ķērkt ne tikai viena latviešu tante, bet jau vairākas.
Smaidīju pie sevis, ka cilvēcība ne vecajiem, ne jaunajiem zudusi nav. :)
Kā var noprast, manī raisa nepatīkamas sajūtas vecās burkšķētājas. Parasti pati palaižu, bet neuzskatu to par savu pienākumu, tā ir mana izvēle, laist vai nē.

Nu, es jau te esmu minējusi - man ir šādas tādas problēmas ar veselību, man ir pat grupa. Un reiz, pie slimības saasinājuma braucot no slimnīcas jūtos tik slikti, ka nu nevarēju nostāvēt kājās, vīra blakus nebija, lai varētu aizvest, radiem zvanīt negribēju, negribēju, lai zin, ka apslimu . Iesēdos troļļukā un braucu uz staciju. Troļļuks pārpildīts, tas bij ap 5-6 vakarā, gan jaunieši, gan pieaugušie, gan protams vecie neapmierinātie tantuki. Sēžu pie pirmajām durvīm, bet pa pēdējām ienāk tantuks, iet cauri visam troļļukam pukstot par bezkaunīgiem jauniešiem utt, bet braukt augumā kādam konkrēti neuzdrošinās - tur pārsvarā puišu un jauniešu bari, saprot, ka drīzāk vēl pati atrausies. Tiek līdz manīm - es bāli zaļa, izdilusi, pat sēžot pieturos, šī man klup krāgā, var teikt. Parādu apliecību un saku lai atšujās. Tā sāk kaunināt pa visu troļļuku - apliecības sapērk, bet nu jā, kas ta mums, mēs vecie slimie pastāvēsim utt. Un pie visiem apkārtējiem tantukiem vēršas, tantuki atskatās uz manis, lai redzētu bezkaunīgu jaunieti. Parādu fuck visiem un paziņoju, ka lai arī man slikti, bet pēdējos spēkus gan savākšu lai šo aizvertu. Tad kāds džeks mani aizstāvēja, teica, lai pati nomierinās.
(e)
Bet jā, es uzskatu, ka tie penži ir reāli bezkaunīgi, nesaprot, ka tas no skata budīgs vīrietis var būt pārstrādājies, tā jaunā sieviete var būt gaidībās, bet vēl kāds slims un vārgs. Nē, pienākās tikai viņām sēdvieta. Es ar tikai par to, lai vai nu iedalītu viņiem laiku tiem bezmaksas braucieniem, vai arī vienkārši iedalītu tikai noteiktu skaitu braucienu mēnesī, nevis vizinās cik tīk, arī tajos laikos, kad cilvēki masveidā uz/no darba brauc.