spoki -stāstam

Man naktī pamostoties vai pat no rīta , bieži vien rādās visādas lietas un vietas pirmajās 10 minūtēs.. :-P

Tā kā dzīvoju praktiski mežā:-D tad man daudz kas ir atgadījies. Tātad šovasar:
1.- Biju aizbraucis uz mežu kur tuvākā civilizācija vismaz 5km. Bija vakars, pilnīgs bezvējš un saule jau sāka rietēt. Kad pēkšņi sajutu ka mani kāds novēro, tāda sajūta ka kāds blenž nepārtraukti virsū. Paskatījos apkārt, bet nevienas dzīvas dvēseles neredzēju un nedzirdēju. Tā sanāca ka tajā vietā man vajadzēja ilgāk uzkavēties un šī sajūta bija visu laiku. Ejot prom pagāju garām lielam sausam kokam, bet kā biju ticis viņam garām tā pēc apmēram 5 sekundēm viņš nogāzās tieši tur kur es gāju viņam garām un ne no kā pēkšņi sāka pūst vēss vējš, kas arī tūlīt pēc tam arī beidzās Bet šī neomulīgā sajūta ka kāds novēro un seko palika vēl kādus 1-2 kilometrus ejot atpakaļ uz mašīnu.
2- Kārtējo reizi atkal esmu mežā un tālu no civilizācijas. Ejot pa mežu pēkšņi ieraudzīju sen jau pamestu māju ko apņēmis jau mežs. Par šo māju biju dzirdējis jau iepriekš nostāstus kas vēstīja ka tur sliktas lietas notikušas. Tā nu izlēmu ieiet mājā un paskatīties kā izskatās viņa. Ieejot iekšā viss tur bija diezgan tumšs un gaiss smaržoja pēc pūstošas koksnes. Māja jau bija sākusi lēnām sabrukt. Tur bija atstāta visa iepriekšējo saimnieku iedzīve. Staigājot pa māju bija neomulīga sajūta, bet to es neņēmu vērā. Izstaigājot pirmo stāvu neko interesantu neievēroju, tāpēc nolēmu doties uz bēniņiem. Uzkāpjot bēniņos un pavadot tur kādas 10 minūtes sadzirdēju ka 1 stāvā dzirdami kaut kādi smagnēji soļi. Sāku klausīties kas tur staigā, kad pēkšņi dzirdēju ka no galda nokrīt kāds priekšmets. No sākuma domāju ka gan jau ka kāds āpsis vai sesks ielīdis mājā, bet soļu skaņa izklausījās pēc cilvēka. Lēnām sāku virzīties lejā pa kāpnēm kas veda no bēniņiem un 1 stāvu, bet neko nedzirdēju un nedzirdēju. Ejot garām virtuvei uz izejas pusi es sadzirdēju soļus citā istabā nākot uz manu pusi. Izskrienot ārā pa durvīm es kādas 10 minūtes stāvēju un gaidīju, bet neviens neparādijās, tāpēc devos prom Ejot gar māju pamanīju ka vienā no logiem ir redzama tāda kā ļoti blāva roka kas bija atspiedusies pret loga rūti un seju kurai es nevarēju saskatīt vaibstus tāpēc ātri devos prom no tās vietas un pagaidām neesmu tur vēl atgriezies.

Es esmu redzējusi dienas laikā sekcijā vienā senlaicīgā tādu kā raganas seju, melniem matiem, baisi. īpaši baisi jo tas viss bija dienas laikā. Parādījās un nozuda.
Tā sekcija bija no vienas tantiņas kas nomira un diezgan antīka.
Vispār baisi,kad kas tāds parādās,liekās ka tā kā rādās, bet pēctam saproti,ka nē,kad esi to redzējis!

Nesen 3x dažu stundu laikā dzīvoklī dzirdēju neizskaidrojamus trokšņus - sākumā naktī ejot uz wc kaut ko dzirdēju koridorā un virtuvē, nākošā rītā istabā pie datora brokastoju un pēkšņi tur pat blakus no sekcijas puses ļoti dīvains troksnis nāca...bet vairāk par laimi tas nav atkārtojies.

Esmu tik daudz ko redzējusi, bet nedomāju, ka vajag stāstīt. Vēl domās, ka es traka! :D

Niks1, tu laikam diezgan drosmīgs esi. Maigi sakot - es būtu aptaisījusies uz līdzenas vietas un arī ar sirdi aizietu.
Bet vispār tādai mājai ietu ar 1km līkumu, nevis iekšā līstu. :-D

Undiya- Esmu pietiekami piedzīvojis, redzējis un sajutis lai tas vairs neizraisītu paniku.
Bija arī vēl viens atgadījums. Kādus gadus atpakaļ kad bija man motocikls es bieži braukāju pa meža ceļiem. Kādu rudens vakaru kad savā nodabā braucu pa jaunu maršrutu pēkšņi vienā vietā es sajutu ka kaut kas tā kā apsēstos motociklam aizmugurē un apliktu rokas man apkārt. No sākuma protams es sarāvos un apstājos, bet nekas nebija. Kad turpināju braukt es pēc mirkļa atkal sajutu ka kaut kas mani apķer un turās pie manis kamēr braucu. Kad biju ticis netālu no pagrieziena uz vecu māju es sajutu ka apskaujošās rokas pēkšņi atlaižas.
Laikam kāds spoks stopēja:-D

Skaidrs, mežos ar aizdomīgām ēkām labāk nerādīties. (t) :-D:-D

Mežos daudz ko var piedzīvot it īpaši kad sāk saule rietēt:-D
Labs veids kā iegūt adrenalīnu , bet ir tikai viens noteikums jāiet ir dziļi mežā un nepazīstamā mežā.

Man bija klasesbiedrene. Arī dzīvoja meža vidū, bezbailīga tāpat kā Niks.
Lieki piebilst, ka no viņas šādus stāstus arī bieži gadījās dzirdēt. :-|

Bijām nupat izbraukumā uz pamestu skolu un šķietami apraktām raķešbāzu šahtām.
Skolai pēc nostāstiem ir sava dāma un mēs visi kopā dzirdējām, kā viņa klabina pa gaiteņiem, bet viņu pašu neredzējām. Cik tur taisnības, nezinu. Pamestas ēkas, protams, dzīvo pašas savu dzīvi, čīkstēdamas un visādi citādi dīvaini skanēdamas, bet nu diez vai ne no šā, ne no tā kaut kas tik ritmiski, soļu dunoņai līdzīgi klabēja. Nebija, kam.

Esmu pārliecināta, un tāpat visa mana ģimene, ka mums ir mājas sargātājs - mājas gariņš mājās. Reiz pat dzīvību izglāba mums visiem. Izklausās pēc diagnozes, zinu :D Bet no ticības savas neatkāpšos pat ja sauks par traku. :D

TheOatMeal, kādā veidā izglāba dzīvību?

Shadow., mums mājās bija izcēlies ugunsgrēks nakts laikā. Pamodos no tā, ka man kāds lēkā pa kājām. Jāsaka, ka mājdzievnieku mums tajā laikā vēl nebija. Mums patīk uzskatīt, ka tas mūsu gariņš mani uzcēla. Citādi, iespējams, neviena no mums vairs nebūtu. :)
Man pat bilde bija, kur šis (varbūt :D), bija kadrā snuķi iebāzis. bet es aiz sajūsmas bildi pazaudēju, visiem uz pasaules rādot tādu brīnumu. Cik nu man gadu bija..5 varbūt. Tā vismaz būtu pierādījumi. :D

TheOatMeal, tas ugunsgrēks arī notika tik agrā bērnībā?

Arta, nē. Tad man bija jau 20 :)

Meža vidū nedzīvoju:-D, bet mans darbs un hobijs ir saistīts ar mežu. Un hobijs it īpaši pieprasa būt tālāk no populāriem meža apgabaliem. Best things happen in the dark:-D
Tagad ir paredzēts nokļūt vietā kas ir tiešām spokaina un diez gan bīstama (tikai dēļ lāča un vilkiem kas varētu būt tai apkārtnē), bet cerams ka atliks laiks līdz turienei tikt kamēr vēl ziema nav kārtīgi iestājusies un viss ir sasalis:-)
Mans ir vēl viens stāsts ar ko varu dalīties:
Tajā meža apriņķī biju bijis diezgan bieži un tādejādi zināju katru zaru un krūmu. Staigājot pa šo meža masīva daļu kad parasti nonācu vienā noteiktā vietā vienmēr palika neomulīgi un dažreiz radās trauksmes sajūta un sajūta ka kāds novēro vai seko, bet nekad nebija nekas noticis līdz šai reizei. Tātad iegāju mežā kad saule jau sāka rietēt, bet nokļuvu šajā vietā kad jau sāka nedaudz satumst, kad kā vienmēr sajutu ierasto sajūtu, bet tam nepievērsu uzmanību. Kad kādu lauku biju pabijis šajā teritorijā nolēmu doties ārā no meža. Lēnām sāku doties it kā uz āra pusi, bet nogājis kādas 10 minūtes attapos tajā pašā vietā kur laucītē, nobrīnījos un gāju atkal, bet šoreiz likās ka kāds tiešām man seko, bet apskatoties apkārt neredzēju neko. Tā atkal nogāju kādas 10 minūtes pa citu maršrutu, bet atkal atrados tieši tajā pašā laucītē. Šoreiz apsēdos turpat laucītes vidū un aizpīpēju cigareti un sāku domāt kā tikt ārā, jo sāka palikt tumšs, tā sēžot un mierīgi kūpinot cigareti pēkšņi izdzirdēju pāris zaru krakšķus un lapu švīkstoņu tāpēc piecēlos kājās, paņēmu savas mantas un sāku doties atkal uz it kā izeju. Šoreiz ejot tomēr izdevās izkļūt ārā, bet bija jau tumšs kad izlīdu no egļu biezokņa uz pusaizauguša lauka un tikai tad pazuda tā sajūta kad kāds man seko.

Lai gan esmu pārliecināta, ka pilnīgi visas šīs parādības var racionāli un loģiski izskaidrot, arī pašai ir bijuši daži diezgan neomulīgi momenti, kur pat visa racionālā domāšana nepalīdz justies labāk. :D
-------
Lai uzburtu atmosfēru - ar ģimeni bijām aizbraukuši atpūsties uz diezgan nomaļu vietu - senu, skaistu atpūtas māju pie ezera. Tuvumā apdzīvotu vietu nav, blakus mājai biezs mežs, un pašai mājai liela vēsture - būvēta pirms gandrīz 200 gadiem kā vācu barona medību pils un lielākoties viss saglabājies no tiem laikiem - medību trofejas, tumšās sienas, grīdas un griesti, un neatkārtojama aura, kas vakaros kļuva nedaudz biedējoša.
-------
Tā nu vienā naktī, kad visi jau bija devušies gulēt, es nespēju aizmigt. Ilgi klausījos mūziku, līdz to izslēdzu un vienkārši apgūlos, aizdomājoties par dažādām lietām. Mēs visi gulējām otrajā stāvā un tieši pie istabas, kurā gulēju es, atradās trepes, kas sava cienījamā vecuma dēļ čīkstēja. Tā nu izdzirdēju, ka trepes sāk čīkstēt, bet nepievērsu tam nekādu uzmanību - nospriedu, ka kāds iet uz tualeti. Čīkstēšana nedaudz norimās un pēc neilga brīža atkal sākās, nodomāju, kādēļ visi tā staigā nakts vidū, un sāku vairāk ieklausīties. Skaņas nerimās un izklausījās tā, it kā kāds staigātu šurpu turpu, 4-5 pakāpienus uz augšu, tad uz leju, tad atkal uz augšu, utt.
Soļi bija mierīgi un ar katru nākamo čīkstienu es sāku uztraukties arvien vairāk. Piecēlos un maksimāli klusu piegāju pie durvīm, atvēru tās un zibenīgi ātri ieslēdzu gaismu trepēs, kur, protams, neviena nebija, brīdi tur pastāvēju un no čīkstēšanas nebija ne miņas.
-------
Jutos ļoti neomulīgi un devos atpakaļ uz gultu. Tagad miegs nenāca vēl vairāk, tomēr aizvēru acis un centos novirzīt domas uz kaut ko citu... pagāja kāds mirklis un pēkšņi izdzirdēju tādu skaņu, it kā kāds man blakus skaļi un dziļi ievilktu elpu... Tā pārbijos, ka neuzdrošinājos pat atvērt acis, nekustīgi nogulēju vairākas minūtes, līdz saņēmos, izlēcu no gultas un skrēju līdz gaismas slēdzim neskatoties ne pa labi ne pa kreisi :-D
Tā nu tajā naktī diži nesanāca pagulēt. Nākamajā rītā visi teica, ka naktī nekur nebija gājuši...

Niks1 nu gan čupińa biedējošu stāstu:-D es tajā meža mājā būtu ar sirdi aizgājusi. Vispār esmu diezgan bailīga un, kad man pazuda kakis un sanāca ložńāt pa nepabeigtām jaunbūvēm, bez elektrošoka iekšā negāju:-D
Pati neesmu neko tādu piedzīvojusi, tomēr senāk, mājā, kurā tagad dzīvo mani vecāki, kādu laiku dzīvoja ome. Otrais stāvs nebija izbūvēts, tik vien kā milzu istaba ar dēłu grīdu. Ome łoti bieži stāstīja, ka naktīs vińa dzirdēja tādus trokšńus, it kā pa to istabu kāds vilktu ratus. Pēc kāda laika cełot piebūvi, meistari atrada cilvēka kaulus. Domājams, ka kāds garińš tur bija uzdzīvojis. Atceros, ka pārvācoties uz turieni, man bija ārprātā bail palikt mājās vienai-vienmēr dzīvojoties pa 1.stāvu, likās, ka augšā čīkst grīda, vai ,esot 2.stāvā, likās, ka kāds virina durvis 1.stāvā:-D

Itsme Daudz es esmu piedzīvojis. Cik sevi atceros tad jau no mazotnes esmu viss kaut ko dzirdējis, redzējis, sajutis. Parasti ka staigāju, vai eju kaut kur tad vienmēr jūtu vai tā ir laba vieta vai tomēr kaut kas nav kārtībā.
Man daudz ir bijuši piedzīvojumi, kur es esmu galvenajās lomās un kur kāds cits kas nav cilvēks.
Stāsts no bērnības- Biju mazs varbūt kādi 10 gadi. Kā jau laukos notika siena vākšana un tad kad siens dabūts šķūnī tad tradīcija bija pa nakti gulēt svaigi ievestā sienā. Tā nu es un visi pārējie protams gājām gulēt siena šķūnī. Labu laiku jau biju gulējis kad pēkšņi piemodos. Apkārt bija klusums tikai pa kādam sienāzim varēja dzirdēt, kad pēkšņi es izdzirdēju soļus. Soļu skaņa nāca no siena šķūņa aizmugures. Protams es mazs būdams sabijos, bet klusēju un klausījos. Pārējie gulēja tā kā neviens cits nevarēja atrasties ārpus šķūņa. Tā nu es kādu laiku klausījos kā kāds staigā gar šķūņa sienu ar smagiem soļiem, tad apstājas un iestājas klusums tad pēkšņi var sadzirdēt ka pie durvīm kāds tā kā ar nagiem nedaudz skrāpē durvis un nedaudz parausta viņas. Tad atkal iestājas klusums un tad var dzirdēt kā soļi aiziet līdz šķūņa stūrim un pēkšņi atkal viss ir normāli un iestājas nakts normālās skaņas.