"Iekšēja trauksme, panika, nepārejošas bailes, bez izskaidrojama iemesla – tas vislabāk spēj raksturot manas pēdējā laika emocijas. Bet tās nav kā bailes, kad šī panikas izjūta izzūd ikreiz, kad novērsts baiļu cēlonis. Man nepatīk lidot – klaustrofobiskā sajūta, ka esi iesprostots mazā metāla būrī ar vairāk kā 300 cilvēkiem, un tas viss vēl kaut kur gaisā, ir nepanesama. Visas tās enerģijas, visas iespējamības un apziņa, ka, ja kaut kas notiks, tad, bladāc – un tu simts procenti esi pazudis no šīs pasaules. Bet mana darba dēļ, ko mīlu, ir jāceļo, un daudz. Šīs bailes pāriet tiklīdz šasijas saskaras ar cieto asfaltu. Taču pēdējā laikā ir tāds nepārejošs uztraukums, iekšējs stress, laikam pareizi jau ir – trauksme. Nemitīgi tāda sajūta, ka kaut kas notiks, kaut kas būs… Bet ne jau tā labā, kņudinošā sajūta, kad tu intuitīvi jūti, ka nāks brīnišķas lietas tavā dzīvē. Un nevis tā sajūta, kad tu riskē, bet iekšēji zini, ka tas ir tā vērts. Nē, tā ir sajūta, ka tūlīt būs panika, pilnīga katastrofa, un tu neko nevari darīt, lai to novērstu. Man ir grūti koncentrēties uz lietām, tāds satraukums, domas peld pašas no sevis, esmu nemitīgi kā uz adatām… Naktīs nav iespējams gulēt, pamostos bez loģiska iemesla, un tad stulbi blenžu uz mēnesi aiz loga. Es sēžu darbā un ne no kā sāku svīst, trūkst elpa, šķiet, ka sirds kāps pa muti ārā… parasta darba diena, ikdienišķi epasti un komunikācija ar klientiem… Pieķeru sevi situācijā, kad domājot, esmu saplēsusi savas ienadžu ādiņas līdz asinīm, kā mazs bērns. Gribas ar to cīnīties, esmu dzīvespriecīga jauna sieviete, bet ķermeni it kā atsakās to pieņemt. Tāds pilnasinīgs vājums, nekā negribēšana, nevarēšana, nespēja… tikai truls beziemeslu uztraukums. Neatceros, kad pēdējo reizi jutos mierīga un harmoniska.”