Iztēle

Izskatās, ka tev dzīvē pietrūkst action, tā teikt azarta, piedzīvojumu.
Hah sāc naktīs pastaigāties bīstamākajās vietās juglā, Imantā, iļğuciemā - domāju tur tev šīs sajūtas "par mata tiesu" bieži gadīsies :D adrenalīns neizbēgams, īpaši, ja vēl pati iesaisties nelegālajos darbiņos ar bīstamiem. Cilvēkiem.
P.s. naktīs vazājas diezgan daudz cilvēku, kuri ne par ko tev var dzīties pakaļ, vēlēties tevi piekaut, apzagt u.tml.

T.i. ja tevi saista visa tā bēguļošana, narkotikas, adrenalīns
Ja tu gribi no tās sajūtas, ka tev to vajag atbrīvoties, tad nezinu - centies darīt to, no kā tev bail, piem., ja no augstuma, tad lec ar izpletni, gumiju Utt. Tev droši vien gribās to adrenalīnu un tad sajust, yess, es tiku tam pāri, es to varu

pauleens kā tev iet ar pašrealizāciju? vai redzi jēgu savam darbam, savām mācībām, vai ir konkrēti mērķi, uz kuriem dodies?

Tikpat labi varbūt kāds baidās no ceļošanas prom uz ārzemēm, baidās palikt viens - nezināmā valstī, starp nezināmiem cilvēkiem - tad tas būs diezgan liels pārdzīvojums pamest visu, sākt no jauna, turklāt vēl tā spontāni

P.s. neņem vērā manu pirmo komentāru, tas ir variants, bet labāk jau izvēlēties kaut ko citu, tas nebūs labākais ceļš un ilgstoši noturēties šaubos vai varēsi

ar laiku pāries, nodarbini sevi ar kko

Nu labās un sliktās domas materilizējas, tā ka piedomā ko dari.
Tas ka gribi ka ar tevi kas tāds notiek, ir gana dīvaini. Tev uzmanības pietrūkst vai kas?

Tu esi ļoti nelaimīga vai, ne?!
Un, būtībā, man ir tādi paši jautājumi kā TalisQualis. :-)

amor90_la, es dzīvoju Purvciemā, nav tas drošākais rajons, bet tomēr neviens pakaļ nevazājas, un pie kāpņutelpas negaida. Bet ir bijis gadījums, kad narkomāns sekoja mājās.
Visādi citādi es pēc tā adrenalīna nealkstu. Ir paniskas bailesno augstuma, bet margām netuvojos, un zinu, ka nekas mani tur nepievilks. Man ir daudz baiļu, kā rezultātā vislabāk jūtos ma'jās, vai vistuvāko draugu mazā kompānija, drošā jau pazīstamā vidē utt. Nepatīk piedzīvojumi, pārmaiņas.
TalisQualis, darba nav, studēju. Studijas itkā apmierina, nav tā sajūta, ka jā šis ir man īstais, bet nav arī tā, ka studijas liekas bezjēdzīgas. Tā kā studēju psiholoģiju, tas šķiet, ka ar katru lekciju iepazīstu sevi un pārojos aizvien labāk. Bet tik un tā bieži sevi neizprotu, kā piemēram tagad. Konkrētu mērķu pagaidām nav. Zinu ka vēlos atrast darbu, un vairāk laiku veltīt studijām, citādāk šķiet ka visu dienu bezjēdzīgi nobumbulēju.
ToBeinspired, es neteiktu ka man pietrūkst uzmanības. Esmu izteikt introverts, nepatīk, ja man pievērš lieki uzmanību. Labāk patīk visu vērot no malas.
1dollar, ļoti nelaimīga neesmu. Uznāk fāzes, kad šķiet ka viss ir galīgā dirsā, bet saņemu sevi rokās un dzīvoju tālāk. Neteiktu ka esmu depresīva.