Pēc sarunas brīvā atmosfērā ar šefu, vēl vairāk sajutu, cik ļoti cilvēks deg par savu ideju, uzņēmumu un mērķtiecīgi pieliek pūles, lai bizness aizietu. Arī iepriekšējās darbavietās uzņēmumu šefi vienmēr bijuši kaislīgi sava biznesa virzītāji.
Bet vieni viņi, protams, to nevar izdarīt, tāpēc tiek algoti darbā cilvēki, kas... piepilda šos viņu sapņus.
Es ļoti cienu un apbrīnoju savu šefu. Bet tai pat laikā man ir skumji par sevi... ka es tērēju savus labākos gadus, savu pieredzi, zināšanas, laiku, enerģiju, lai piepildītu citu cilvēku sapņus. Tie nav mani sapņi. Ne tas produkts, ne tas uzņēmuems nav mans izlolotais sapnis. Man ir savēji. Un kad lai piepildu savējos? Kad lai dzīvoju ES? Brīvdienās, kad no bezspēka vienkārši noguļi vai tajā 2nedēļu atvaļinājumā?
Nesen arī lasīju citātu, ka dzīve ir pārāk īsa, lai piepildītu citu cilvēku sapņus un tā pa īstam nedzīvotu savu dzīvi un nedarītu to, ko vēlies tu. Jā, mēs saņemam par to algu, bet neviena alga nav tā vērta, lai cilvēks atsacītos no saviem sapņiem.
Kādas jūsu domas par šo?