Sveiki, mēs ar vīru esam nonākuši nesaskaņās... Vīrs devies peļņā uz ārzemēm un no attāluma plēšamies kā suns ar kaķi...Tātad izskaidrošu 2 versijas, manu un vīra, vēlamies saprast ko abi daram nepareizi un ko derētu darīt, lai situācija mainītos!
Mana versija: Tātad mēnesi atpakaļ vīrs devās uz ārzemēm, es ar diviem bērniem esmu palikusi šeit, nestrādāju... Vīram ir tāds darba grafiks, ka mājās pārrodas vēlu man ir jau 21:00 un skaipā sanāk sazināties samērā maz... Tiklīdz mēs sazvanamies, es viņu redzu, bet pārsvarā viņš sarunājas ar cilvēkiem, kas atrodas tur blakus. Kad sāku pārmest, ka vēlos lai runā tikai ar mani, jo taču piezvanījis ir man, viņš sāk bļaut un saka, ka es nerunājot, bet kāda man interese runāt, ja viņš manī neklausās? Pēc manām domām sanāk tā: ja es esmu piezvanījis, redzēji mani i ar to pietiek. Pēc tam necik neparunājoties, viņš saka, ka iet gulēt jo uz darbu. Es saprotu ka viņš ir darba cilvēks, bet vai tad man uzmanība nav jāvelta? Es uzskatu, ka viņš izvēlējās tālo ceļu no mums, tātad viņam ir jāsaprot, ka bez darba ir arī ģimene... Man ir nereāls trūkums pēc vīra, to arī viņam saku, bet izrunāties mēs nekad neesam spējuši, jo viņs nekad nespēj atzīt savu vainu... Turklāt kad viņam ir brīvdienas, viņs ar draugiem dodas gan uz jūru, gan pastaigās, es turpretī šeit Latvijā redzu savu puvušo ciemu... Aizbraukt man nav kur... Es sāku dusmoties, par to, ka laiks ir paskrējis un mēs nespējam kontaktēties un tad viņš sāk stresot un saka, ka neies gulēt kaut visu nakti, jo man nepietiekot, ka viņš to stundiņu iziet skaipā...
Bet ir viens viens bet pagātnē, kad viņš bija aizbraucis uz ārzemēm iepriekš, viņš tur pavadīja laiku ar citu meiteni, es viņam to piedevu. Tagad viņš man sola, ka tā nebūs, man nav par ko uztraukties utt., taču es vienmēr baidos, jo apkārt ir cilvēki kas pamāca, kas sakūda un mēģina pavilkt, tāpēc sēžu katru brīdi domājot, ka tik viņš kaut kur neaiziet. Sakiet vai man ir pamats uztraukties?
Vīra versija ir šāda: Es mājās sēžu nestrādāju, nezinu kas tas ir, kad no darba atbrauc vēlu un vēl ēst jātaisa un gŗibās gulēt... Es tikai pārmetu, sakot ka viss ir slikti utt... Tas neesot normāli no manas puses....
-- Bet vaitad ir kļūdas tikai manī? Vai tad sēdēt mājās audzināt bērnus ir viegls darbs? Un iepriekš pirms brauciena, viņš pus gadu sēdēja mājās kopā ar mani, pavadīja laiku pie datora... Kas tad tos mājas darbus darīja?
Vai arī es vnk morāli jūdzos mājas nost, nevaru atrast sev laiku un nodarbi, jo visu laiku jādomā ko vīrs tur dara un vai nebūs kāds sānsolis... 4 sienas brūk jau virsū.
Un tagad ir tā, ka vienkārši pārminot pāris vārdus sākas strīds, un beidzas ar tādiem apvainojumiem: "Es nezināju, ka tu tāda būsi"... Kāda? Cits vīrietis priecātos, ka sieva uztraucas, ka vēlas to tuvību vislaik un vienmēr...
Ja Jums kaut kas nav skaidrs, droši uzdodiet jautājumus, jo galva ir putrā un nevaru garo dzīvi izstāstīt vienā teikumā! :-)
Ceru, ka ir kāds risinājums...
Paldies.
71
