Ko darīt?

1. Varbūt daļa patiesības meitenei ir, ja viņa mammai saka - paskaties uz sevi, tu sēdi mājās utt, varbūt vērts padomāt, vai pārmetumi nav patiesi.
2. Es biju jaunākā ģimenē un mana māsa man bija draudzene, nevis mamma. Mums ar masu bija un joprojām ir kopīgi noslēpumi no mammas, kopīgas iepirkšanās, iedzeršanas, reizēm dusmošanās uz mammu utt, mēs esam vienlīdzīgas, lai gan viņa 10g vecāka. Iedomājos, cik besīgi tai meitenei, ja viņu sāk audzināt un strostēt divas mammas. Varbūt maini savu attieksmi un iedraudzējies ar māsu? Sanāk pagājušajā gadā viņai šādu problēmu nebija, tagad radās, pamato to ar to ka visi tā dara. Vai viņas vidē kaut kas mainījās? Jauna skolā, jauni draugi? Varbūt kaut ko pārdzīvo, draudzene pameta, pirmā mīlestība utt? Man šķiet, ka draudzīgi izrunāties ir vienīgais veids, aizliegumi jau šajā stadijā, kad meitene to visu dara, diez vai to pārtrauks, tikai atradīs jaunus veidus, kā visu noslēpt.

Nu nav respekts meitēnam pret jums ar mammu. Tēva/vectēva nav, kas piedalītos audzināšanā un pateiktu kādu stingrāku vārdu? Godīgi, tā jau vien mammas vaina ir, ka pusaudzis kłuvis par nevaldāmu bosiku, kas trako hormonu un ,visticamākais, tādu pašu draugu iespaidā. Varbūt psihologs noderētu? Zinu vienu tādu gadījumu, kad tāda vecuma pusaudzei nomira tēvs, māte iegrima tik dziłās sērās uz gadiem diviem, ka par bērnu vispār aizmirsa. Rezultāts tāds pats-13 gadniece iet, kur grib, nāk, kad grib, lamājās, nemācās, šefo pa māju. Totālākā visatłautība. Soc. tīklos liek neskaitāmus, tādam vecumam neatbilstošus selfijus, droši vien piekopj regulāru dzimumdzīvi arī. Māte laikam attapās un sāka dot kaut ko nomierinošu, vadāt pie psihologa, iesaista nedaudz pārējos gimenes vīriešus, lai bērns saprot, ka nebūs tas, kas diktēs noteikumus. Nezinu gan, kā vińiem tagad iet, bet dzirdēju, ka kłūst labāk:-/

Izklausās, ka estradiols ir ne mazāk spēcīgs kā testosterons. :-)
Ja nopietni, es tādai meitenei samazinātu finansējumu no ģimenes budžeta.

Un to, ka māsa tev saka, lai vācies tikai pierāda to, ka viņa tevi neuztver kā māsu, starp jums nav normālas attiecības, jau diskusijas sākumā saki, ka ar mammu nonācāt grūtībās ar pusaudža audzināšanu. Kurš audzina - tu vai mamma? Viņa droši vien zina, ka nevar tev uzticēties, ja viņa pastāstītu kaut ko, tu skrietu pie mammas nodot.
Man šķiet, vecāki daudziem pusaudžiem kaut kādā mirklī ir ļaunie tēli, jo ir vecmodīgi, neļauj to un šito utt, bet māsas un brāļi tādi var arī nebūt..
P. S. Es pirmo reizi piedzēros 13 gados, palasi šeit diskusijas, cik gados meitenes sāka lietot alkoholu utt. Nav nekas traks. Par alkoholiķi neizaugu. :D

Pie tādas vai citādas bērna uzvedības 99% gadījumu ir vainojami vecāki un viņu audzināšana. Padomājiet, ko esat izdarījušas, ka māsa tā pret jums attiecas.

Es nesaprotu, kā bērns tik īsā laikā var izmainīties par briesmoni, kas atļaujas iesist pļauku savai mammai :-O Vai tiešām ģimenē pēdējā laikā nav kaut kas mainījies, noticis negadījumus, kas varētu viņu tā ietekmēt?
Pazīstamai ģimenei palīdzēja tas, ka tika noņemts dators, telefons, kabatas nauda, nepirka kārotās mantas, līdz neuzlabojās uzvedība un atzīmes. Bet tur situācija ne tuvu nebija tik slikta.

Nu nekļūst bērns vienā dienā par dēmonu, ja ģimenē viss kārtībā.
Pēc teksta vien izklausās, ka ar jaunāko bērnu vairāk tiek nevis runāts palabam, bet bieži tiek strostēts, zāģēts un lamāts, vai, ja viss ir labi - vnk ignors un visi laimīgi, ka viņu neviens ne dzird, ne redz un viņai viss vidēji labi macībās.
Sakārtojiet vispirms to bardaku, kas jums ģimenē ir. Pusaudži lai gan pārspīlētā veidā, tomēr savu daļu taisnības pasaka caurs savu skarbumu un uzvedību. Tās ir vistiešākās norādes.
Ja netiekat galā pa labam, varat izraut pusaudzi no ierastās vides - nomainīt skolu un dzīvesvietu. Pateicību negaidiet, bet vismaz tas var paglābt mežonēnu no nelabojamām kļūdām...

Un par to stāvoklī palikšanu, ja tev ar masu būtu normālas attiecības, tad varētu arī noskaidrot, vai viņai ir dzimumdzīve, vai ir reāla interese un vai zina par izsargāšanos, tad varētu arī pati viņai nopirkt prezervatīvus, jo pieņemu, ka pusaudžiem varētu būt neērti pirkt. Un tas, ka meitene dzer, pīpē un tusē ar puišiem nenozīmē obligāti, ka viņa nodarbojas ar seksu.
Visa problēma ir komunikācijā. Man ar mammu arī bija ne pārāk labas attiecības, bet māsa to atvsvēra. Tāpēc es tik daudz te runāju par māsas attiecībām, jo par mātes un bērna attiecībām man padoma nav. Steidzami labojiet savu attieksmi.. Nu vai nedodat naudu, atslēdziet internetu utt, tikai nebrīnaties, ja pieaugot jums saglabāsies sliktas attiecības vai ja meitene jau 16 gados ievāksies pie kāda puiša. Aizliegumi varbūt palīdzēs savaldīt, bet siltākas attiecības neradīs.

Pusaudzi salauzt taču ir tik viegli! Pavisam banāls mobings ģimenē šo jautājumu risina lieliski. Ja tīņa vecāki un brāļi/mājas, kā arī pārējie radi sacīs, ka viņš nav nekas labs - būsim maigi -, un tīnis jutīs, ka neviens nav viņa pusē un neatbalsta, tad salūzīs pavisam ātri. ;-) Galvenais, lai visi ģimene būtu saliedēta un nostātos pret konkrēto pusaudzi. Rezultāti neizpaliks, un drīz viņš raudās kā mazs bērns. :-)

Nu, ja pusaudzim draugi ir izteikti lielāka autoritāte, nekā ģimene, tad tas mobings var nelīdzēt.

Manuprāt, tur neko nevar darīt, pati arī savos 13 un 14 gados dzēru un pīpēju, tur bija veseals arsenāls iemeslu, kāpēc biju aizkaitināta, agresīva - 1.skolā mani visi apsmēja, tādēļ slikti mācījos ,jo sāku bastot, 2. Nelaimīgā "mīlestība", 3. Vecāki visu dzīvi uzmanīja mani un nekur nelaida vienu, pat uz veikalu, ja laida, tad tikai ar vecāko māsu, man tas besīja (tas arī viens no iemesliem, kādēļ bastoju, jo tie bija vienīgie brīži, kad oficiāli varēji nebūt mājās, jo skaitijās, ka esmu skolā) - biju arī aizbēgusi no mājām uz pāris dienām. Var teikt, ka biju drausmīga visu citu acīs, bet patiesībā vēlējos sapratni, kuru neguvu nekur.
Maniem vecākiem var uzticēties, bet ir tāda lieta, viņi dzeršanu uzskata par sliktu, viņi mani mācītu kā dzīvot, ja es tolaik būtu ko stāstījusi, piesaistītu nevēlamu uzmanību un es vienkārši negribēju, lai kāds ar mani runā un skaidro lietas, kuras zinu (to cik narkotikas, alkohols, pīpēšana neveselīga, to ka jāmācās, lai būtu iespējas nākotnē u.tml.) es to visu labi apzinājos, bet tas nenozīmēja, ka mani tas apturētu turpināt darīt to ko gribu un es vēlējos kaut kādu brīvību.
Un tu nevari piespiest nedzert vai nepīpēt - var atņemt kabatas naudu, bet ja ļoti gribēsies viņa tāpat nostiļīs to cigareti, aizies ar draugiem pielieties vai ļaunākajā gadījumā sāks zagt, nest ārā no mājas mantas (lombardā) vai sāks tirgot narkotikas (daudzi tā dara, tāpēc minu kā piemērus no maniem paziņām).
Nu lūk, katrs tiek vai arī netiek tam posmam pāri pats. Vecāku uzdevumus ir brīdināt, bet nevar ieslodzīt bērnu vai atņemt visu, jo tas radīs vēl lielāku ārprātu un nedekvātību no pusaudža. Ir jārunā, lai pusaudzis nejūtās aizmirsts, pamests, bet nevajag non stopā skalot smadzenes, jo tas visu sabojās vēl vairāk.

57days, ja nebūs naudas izklaidēm, "stilīgam" apģērbam un telekomunikācijām, tad "draugi" ātri pazudīs.
Starp citu, tas ir labs paņēmiens tieši pusaudžu meiteņu salaušanai - apzināti iegādāties meitenei ne to glītāko apģērbu, bet citu naudu nedot, spiežot valkāt to, ko vecāki nopirkuši. Tas pamatīgi pazemo pusaudzi, tādēļ ātri salauž. ;-)

Robert, tas, ka tev ir grūtības dvēseles radinieka meklējumos, raisa manī cerību, ka ar Latvijas cilvēkiem viss ir kārtībā.

Man arī bija skolā draugi, ar kuriem bastot, vazāties pa naktīm apkārt, aliņu iedzert, un šie draugi mani nebūtu atgrūduši arī tad, ja man būtu nestilīgas drēbes un nebūtu interneta (saku tā, jo šie paši briesmīgie tīņi ir mani draugi joprojām).
Es ticu draudzībai :)

Vakardiena, protams, mīļos tīņus nekādi ietekmēt nedrīkst! Viņiem ir atļauts sist vecākiem, lamāties, lietot alkoholu, smēķēt, nemācīties, bet vecākiem ir tikai jāglauda galviņa un jāatbalsta.

Tieši atstumtie un agresīvie pusaudži, kurus kontrolē un visu aizliedz, mobingo un šantažē, tieši šādi indivīdi atrod viskreatīvākos un bīstamākos veidus nepakļauties un saliedēties ar līdzīgiem dīvaiņiem vēl ciešāk un sastrādāt prātam neaptveramas lietas... Tāpēc ieteikums pazemot savu ģimenes locekli un padarīt par pilnīgāko atstumteni, lai tas gūtu kaut kādu mācubu, vispār ir katastrofa!
Pusaudzis nav bezsmadzeņu radījums. Ar to ir jārunā un tas ir jāklausās. Uzmanīgi un mierīgi. Ir jāmeklē kompromisi un ir jāmāk atzīt savas kļūdas skaļi un prasīt piedošanu.

Roberts, tāda absolūta sišana, dzeršana, nemācīšanās tukšā vietā nerodas. Lauzt un morāli pazemot bērnu... var, bet vai tas ir ilgtermiņā konstruktīvs risinājums? Es neesmu pārliecināta. Tad jau pagaidām visprātīgākais šķiet ieteikums par vides maiņu (cita dzīvesvieta, cita skola, cerības uz labākiem draugiem)

Robert, tā gan nav taisnība, es esmu arī staigajusi briesmīgi negljtā apğērbā, bet tas mums netraucēja pasēdēt un iedzert un parunāt par dzīvi :D jā, klases cacām bija iemesls aprunāt, bet uz ielas visiem vienalga, visi domāja kā dabūt naudu un štukoja ko darīt, kā pavadīt dienu un kur pačilot nevis skatījās, kas man mugurā.

Tāpēc ieteikums pazemot savu ģimenes locekli un padarīt par pilnīgāko atstumteni, lai tas gūtu kaut kādu mācubu, vispār ir katastrofa!

+ Un pusaudžu vecumā, kad viss bieži vien ir vai nu balts vai melns, tāda attieksme no pašiem tuvākajiem cilvēkiem var novest pie domām par pašnāvību, utt.

Teiksim tā tas prikols ar drēbēm un jaunu lietu nepirkšanu var darboties uz bagātu, turīgu vecāku bērniem, kuri ir pieraduši pie visa šikā un ja viņiem atņem to, pie kā viņi ir pieraduši, tad viņi jūtas slikti un cenšas atgūt no vecākiem ierasto kabatas naudu un lupatas, bet tiem, kuriem telefonu nopērk reizi 5 gados un drēbes arī nekādas diži dārgās un glunās nepērk, tad viņus tas nekrata, jo par savu ārieni viņiem lielākoties vienalga - atņemt pēdējo veco svīteri taču nevarēsi, pliku taču uz skolu nelaidīs (?) tāpēc tas strādā tikai uz tiem, kuriem visa dzīve sastāv no dārgām šmotkām, kam tā ir prioritāte