Nesen "satusēju" ar vienu sievieti, mums bija kopīgas intereses, viņa bija manā paziņu lokā. Par draudzeni nenosaukšu, par labu paziņu gan. Es ilgi nevarēju saprast, domāju, Annai nu gan dzīvē neiet, karma vai kas tas ir? Ļoti forša, sirsnīga sieviete, izpalīdzīga, ļoti korekta savā komunikācijā, patīkams cilvēks. Ir augstākā izglītība, daudzpusīgas prasmes, talanti. Daudz lasa, interesējas par garīgām lietām. Pirmais iespaids - nu ļoti patīkams cilvēks! Bet ziniet, strādā zemāk atalgotajā darbā, kāds iespējams, un knapi galus savelk kopā. Domāju - nu kāpēc viņai tā...? Un tad vienu brīdi komunicēju un sapratu, kāpēc viņai tā. Izrādās, šis cilvēks savas problēmas nerisina VISPĀR, bet gaida, kad kāds cits tās atrisinās. Pie visām nebūšanām vainīgi ir citi! Ja viņa nav paredzējusi, ka kaut kas notiks, tātad vainīgi ir citi! No sērijas - gāju pa ielu, paklupu, salauzu kāju, kāju lauzt nebiju paredzējusi, vainīga ir Rīgas dome, bet es pasēdēšu mājās un pagaudošu bez naudas. Tas, ka man nav uzkrājumu, nav veselības apdrošināšanas un nav slimības lapas, jo nav oficiāla darba, vispār nav mana vaina un mana problēma, jo es nebiju plānojusi salauzt kāju, vainīga ir valsts, Rīgas dome, sētnieks, visi pēc kārtas, bet es esmu balta un pūkaina. Apmēram tāda domāšana. Ar to sievieti komunikācija sasniedza savu kulmināciju tad, kad viņa man FB sāka rakstīt: čau, man beidzās . UN KO MAN TAGAD DARĪT? Tā vietā, lai par pašsaprotamu uzskatītu gājienu uz veikalu, viņa vienkārši izdomāja paprasīt, lai kāds viņai to nopērk. Vienreiz es viņai pat nopirku to prasīto, viss, ko pateica: vai, man ir tik neērti, bet paldies tev! (naudu, protams, neatdeva).