Ir tik daudz, ko varētu rakstīt par šo tēmu.
Būtībā ir tā, ka mans tēvs mani, maigi sakot, kaitina. Es nevaru ar viņu jauki parunāt, ilgstoši atrasties viņa sabiedrībā ir diez gan pagrūti (bet tagad ir sanācis tā, ka pie vecākiem esmu jau pusotru nedēļu), esmu ļoti vēsa pret viņu, ko cenšos kaut kā mainīt, bet, nu, nesanāk. Kad mēģinu runāt vai vienkārši atbildēt tēvam, viņš manus vārdus dzird pavisam citādi. Piemēram, pēdējās dienas visu laiku neliek mieru ar jautājumu, vai es braukšu dzīvot un strādāt uz Mainhettenu (Frankfurti pie Mainas), tur debesskrāpji (protams, tas kā joks par tiem debesskrāpjiem)... Saku, ka, ja gribas debesskrāpjus, jābrauc uz Dubaju. Viņš to dzird tā, ka es gribu braukt uz Dubaju un apprecēties ar kaut kādu musulmani, un sāk par to diskutēt, uzdot stulbus jautājumus un pārmest. Un tā ir vienmēr, kas ir nežēlīgi kaitinoši.
Viņš ir arī tāds impulsīvs, katrs sīkums viņam izraisa nepatīkamu diskusiju vai strīdu, kurā viņš kliegs, lamāsies vissliktākajos vārdos, apsaukāsies, darīs visu, lai tikai mēģinātu pierādīt savu taisnību. Kā viņš bieži vien mammai, atvainojos, uz*irš, pie kā mamma jau ir pieradusi, tas arī drīzāk ir emociju iespaidā, bet tā gribas pateikt, ka tikai lupata tā runā ar sievieti, bet diez vai es kādreiz saņemšos, un jēgas arī no tā nebūtu nekādas.
Bērnībā no viņa baidījos, ļoti. Viņš ir tāds... agresīvs. Esmu fiziski no viņa dabūjusi reizēm vairāk par parastu iepēršanu, bet grūtāk, protams, ir bijis emocionāli. Vienu brīdi pamatskolas laikā pat gribēju, lai viņš nomirst.
Tagad cīnos ar sevi un pārmetu, ka ir tāda attieksme un sajūtas, reizēm žēl tēva, ka es tā pret viņu. Vienmēr ir gribējies, lai man būtu tāds tētis, kā citiem, kā filmās, kurš ir maigs, jauks, ar kuru var parunāt, kuram var paraudāt uz pleca, uzticēties un paprasīt padomu.
Nezinu, kāpēc veidoju diskusiju. Varbūt, lai man pateiktu, ka, ņemot vērā visu, tāda attieksme no manas puses ir normāla, varbūt, lai uzzinātu, kādas ir jūsu attiecības ar tēviem.
Jūsu domas par šo visu.