Iztirzāta tēma- Negribu bērnus

Tev neko nevajag darīt. Gaidi viņa atbildi. Lai domā - vajag viņam bērnu negribētāju vai nē.

Ko tur var nesaprast. Bērnu gribēšana, negribēšana nav tā lieta, kur var pieslīpēties. Ja tu kategoriski negribi bērnu un viņš grib, tad nekas tur nevar sanākt. Atradīs citu, kas gribēs

No vienas puses ir diezgan neforšā situācija, jo iespējam viņš šī iemesla dēļ tevi pametīs nākotnē. Varbūt labāk pārtrauc attiecības un satiecies ar puisi kuram ir līdzīgi nākotnes plāni un uzskati par ģimenes veidošanu.

Kitty_Cat, tās jūtas tev vēlāk var parādīties, man arī riebās mazi bērni, jāsaka, riebj joporjām, bet savu es pēdējo gaud gribētu gan.. tā kā.. pati nezini, mošk klišķis būs un viss... protams, tavs puisis līdz tam laikam jau vairs var nebūt ar tevi.. nu nekas, būs tev ar citu...

Ja negribi, negribi. Ne visām sievietēm jākļūst par mātēm. Šis nav jautājums, par ko pāris var rast kompromisu.

Es arī skaidri zinu, ka bērni man nekad nebūs, līdz ar to, tagad, kad jau ir pienācis 26 gadu vecums un muļķoties vairs nevar, vīrietim ar kuru esmu kopā, jau pašā sākumā pateicu, ka tad, ja viņš vēlas bērnus, mums nekas nesanāks. Tālākā izvēle palika viņa ziņā.
Ieteiktu par šo tēmu ar savu puisi kārtīgi, nopietni aprunāties, izsakot savu viedokli un mēģinot nonākt pie kāda kopsaucēja. Ja neizdodas pie tāda nonākt, tad ir jādomā par attiecību nākotni, lai arī cik tas briesmīgi neizklausītos. Cilvēki ir ļoti dažādi un katram ir tiesības vēlēties no šīs dzīves cita veida piepildījumu, tāpēc uzskatu, ka tad, ja attiecībās diviem cilvēkiem ir pilnīgi atšķirīgs skatījums uz nākotni, īpaši, ja runa iet par tik nozīmīgu lēmumu kā bērna radīšana, nevar sanākt nekas labs. Ja viņš zina, ka noteikti nākotnē vēlas bērnus, tad viņš nepiekāpsies un nesamierināsies ar to, ka nekad nevarēs būt tēvs. Ja Tu skaidri zini, ka bērnus nevēlies, arī Tu nepiekāpsies un nedzemdēsi tikai tāpēc, lai viņu padarītu laimīgu. Rezultātā, pat ja kāds kādam piekāpsies, var iznākt tā, ka būsiet divi nelaimīgi cilvēki, jo kāds kādam būs ziedojies, darot to, ko nevēlas. Jāsāk ar nopietnu, argumentētu sarunu!

Man arī riebjas mazi bèrni (iznjemot manu krustbèrnu) nekad nevienu nenjemu rokàs un neucinos, agràk arī savus bèrnus negribèju, nu tagad arī laikam negribu vèl.
Bet tev ar vīrieti jàizrunà tàdas lietas, ja tu zini, ka nekad negribèsi vnk informè vīrieti, un tad jau lai vīrietis lemj, vai vinjam tas der vai nè.
Bet nu tev vèl tikai 25 un arī vīrietis nemaz nav bildinàjis

25 gados jau nu tu tā nevari kategoriski pateikt, ka negribēsi nekad!!
Es personīgi arī neucinos ar svešiem bērniem, man īpaši viņi neinteresē, bet savus gan gribu un ne vienu vien.

Vajadzētu izveidot sarakstu ar tām, kuras kategoriski teikušas, ka bērnu nekad nebūs, lai varētu pēc pārdesmit gadiem pavērot, cik procentiem tas reāli ir piepildījies. Un kurām joprojām riebjas bērni (nevis sveši, bet savs). Sveši bērni neizraisa sajūsmu vairumam, bet cik cilvēkiem arī savs turpina riebties pēc bezbērnu posma frāzēm "man riebjas, man nekad nebūs"?
Esmu pārliecināta, ka 1 no 20 varbūt tiešām arī paliek bez bērniem. Ne vairāk. :-D
Es nesmejos, man tiešām interesētu tāda statistika. Žēl, ka tik laikietilpīga tās izveidošana. :-D

exDellicious, man šķiet, ka šeit ir arī daudz Cosmietes, kas ir bļāvušas, ka nekad, nekad negribētu, bet nu tikai komentē māmiņu un bēbīšu beztēmās:-D

Lady Tiffany - es esmu viena no tām. :-D
Man arī bija 200% pārliecība, ka "riebjas un nekad nebūs". Beigās salūzu zem vīra spiediena un pat ieplānojām un rezultātā acis tek ārā aiz mīļuma, skatoties uz mazo un darbojoties ar viņu.

tapec taadas lietas jaaizrunaa ir uzreiz.... 5 gadu laikaa ne reizi neesi ieminejusies, ka negribi bernus... divaini.. bet jaa... diemzhel te kopsauceju neatradisiet un katrs aizies savu celju, visticamak.... dzemdet cherez ne hochu-arii ir stulbi :)

Es uzskatu, ka katram ir tiesības rīkoties pēc savas pārliecības šajā jautājumā. Ja es būtu attiecības ar sievieti, kura nevēlētos bērnus, tad šis fakts nekādā veidā nemainītu manu attieksmi pret viņu, respektīvi, nemūžam neuzspiestu bērnu sievietei.

Saki taisnību, ka bērnus nevēlies. Un tad lai tālāk lēmumu pieņem viņš, ko vēlas vairāk-bērnus vai Tevi.
Man arī bija tāda situācija, skaidri zināju, ka bērnus nevēlos un nevēlos arī joprojām, vīrs (vēl nebijām precēti) par to tā kā ieminējās, pateicu uzreiz, ka nebūs, vismaz ar mani noteikti nē. Viņš izvēlējās, pateica, ka mani mīl vairāk nekā savus iespējamos bērnus.

es pilnīgi noteikti esmu no tām, kas teica, nē un nē, tagad gribu, a nevaru atļauties:-D

Es arī neesmu baigā bērnu mīle, bet nav arī tā, ka man bērni nepatiktu. Katrā ziņā es domāju, ka tik tiešām savs ir savs un domas gadiem ejot mainīsies. Man atkal bija tā, ka ap gadiem 20 likās, ka varētu, bet tagad sāku šaubīties, vai gribu. Bet tas tāpēc, ka esmu kļuvusi egoistiskāka laikam un jo mazāk vēlos atteikties no sava komforta, ko esmu sasniegusi.
Citreiz vīram pa jokam izmetu "Kā būtu, ja mums bērni nebūtu?", bet nopietni padomājot saprotu, ka 40 + gados šādu lēmumu varētu ļoti smagi nožēlot. Tāpēc noteikti plānoju saņemties tuvāko gadu laikā bēbim un upurēties nedaudz :D

Ja tagad jūsu attiecībās ir strupceļš dēļ sarunas par bērnu negribēšanu, tad varbūt ir vērts padomāt kas tur būs tālāk, kad vairākas reizes atkārtosi, ka bērnu negribi? Man jau liekas, ka nekas prātīgs nevar sanākt un, ka tomēr neesat soulmates kā pati teici, jo tur jau jābūt vienādam skatījumam uz dzīvi un uz to kā pavadīsiet savu nākotni. Ja viens vēlas bērnus, otrs nē, nekāds kopsaucējs tur nesanāks, diemžēl.

Bērnu negribēšana man periodiski ir uznākusi un tad pārgājusi. Līdz 25 gadu vecumam vispār par to neiespringu un vairāk var teikt, ka negribējās bērnus, nekā gribējās. Tikai vēlāk pieķēru sevi pie domas, ka savu mazuli gribas :) bet citu bērni joprojām neinteresē un pat kaitina, ka draudzenes sūta savu bērnu bildes :D tik tiešām neinteresē! :D

Labi, ka vismaz apzinies to, ka viņš ar tevi kopā nedzīvos.
Kā esi iedomājusies pavadīt vecumdienas? Ceļosi, jeb iesi pansionātā, jeb divatā ar savu opapu īgņosies uz kaimiņu bērniem un mazbērniem? :-D

Es, savukārt, skaidri zinu, ka bērni man tiešām nekad nebūs. :D Jau sen skaidri zinu, ka tas nav tikai tāds mirkļa lēmums, kuru pēc tam nožēlošu. Vispār pēc rakstura un būtības esmu ļoti egoistisks, pašpietiekams cilvēks, tāpēc nevēlos attiecības un kopdzīvi tās normālajā izpratnē. Arī mans dzīvesveids un dzīve, tā teikt, "uz koferiem", man ir viss un skaidri zinu, ka nekad nevēlētos to brīvību, kuru man sniedz visas manas spontānās idejas un ceļošana, mainīt pret ģimeni. Tā ka, manuprāt, ne vienmēr tas ir tik viennozīmīgi, ka tad, ja piedzimst pašam savs bērns, domas mainās. Un ko tad, ja tomēr nemainās? Ir bijušas reizes, kad tīri tikai iedomājos par to, kā mainītos mana dzīve, ja man tomēr būtu bērns. Nav tā, ka neesmu par to domājusi. Esmu. Taču beigu beigās saprotu, ka tas nav man. Es pat ideju un domu līmenī nespēju to pieņemt, nevēlos ne par vienu rūpēties, nevēlos audzināt un nevēlos kādam būt mamma. Tādi cilvēki kā es patiešām pastāv, tiesa gan, par to tiešām obligāti jāinformē otra pusīte, lai beigu beigās neiznāk tā, ka uz viena cilvēka vēlmu rēķina tiek upurēta otra cilvēka vīzija par nākotni.