Kad bērns piedzimst, emocijas maiās, tu kā māte, noteikti zini, kādas sajūtas ir, kad bēbi uz puņča uzmet.
Nenosodi sevi tik ļoti, neuzspied sev, vienkārši ļauj visam ritēt savu gaitu, jo vairāk tu ieciklēsies uz to, ka negribi un centīsies raisīt sevī labvēlību pret viņu, jo mazāk tur kas sanāks.
Tu nekādā ziņā neesi ne slikta māte, ne slikts cilvēks, tikai apmaldījusies savās emocijās un sajūtās.
Kas tevi biedē/neapmierina visvairāk- Varbūt baidies, ka šis bērns apdraudēs pirmo bērnu- laiks vairs nebūs tik daudz, uzmanības mazāk...?
Mana māsa ļoti gaidija bēbi, bet kad piedzima, pat paskatīties uz viņu nespēja, negribēja viņu, ar sevi galā netika, pēcdzemdību depresija bija, bebis tik raudāja, viņa teica, ka tādos brīžos gribas vienkārši iziet uz ielas un atdot kādam, bet zini? Viņa aprada ar jauniem apstākļiem, iepazinās ar mazo, sadraudzējās un viss ir kārtībā, ļoti mīl un rūpējas, lepojas, kad skolotājas stāsta, cik apdāvināts bērniņš viņai. :-) Bērnam tulīt 10 gadi būs.