Nodevēji - cik bieži.

nereizi ....;-)

Pēc kāda laika sapratu,ka kaut kas nav ok. Viņš kļuva ļoooti greizsirdìgs-es ne tā paskatìjos,uz mani paskatījās,es pasmaidīju,es pasmējos utt. Viņš kļuva arvien greizsirdìgāks un psihiskás

Man tas pats,kad ievācos ar bijušo (labi,ka ilgi nedzīvojām).Centās atrast jebko lai tik teiktu,ka es viņu krāpju,nu tik ļoti,ka es sapratu,ka viņš ir tas,kurš krāpj.Centās notēlot pēc iespējas labāku upuri.Uzzināju visu un ar visām mantām izmetu tajā pašā dienā.Pēc tam vēl zvanījās man un maniem draugiem,centās tikties,gaidīja pie bijušas darba vietas,sūtīja ziedus utt.Tas bija traks tipāžs un bija grūti,tomēr beigās pat priecājos,ka viņa uzvedība viņu nodeva.Domāju,ja būtu ilgāk padzīvojuši,tad jau kaut ko nojaustu.

Nav tādu attiecību, kurās nav pilnīgi nekādu problēmu. Kaut kādas ir visiem, citiem lielas, citiem sīkumi. Bet attiecības bez krāpšanas gan ir iespējamas.

Esmu diezgan liela reāliste, domāju, ka jā, katrās attiecībās ir kādas nianses kas nav tās labākās.
No malas jau var vienmēr izskatīties viss rožaini, bet kas notiek iekšēji neredzam.
Ir protams lielās mīlestības, pieķeršanās, bet vai viss ir tik ideāli, es nezinu. Problēmas agrāk vai vēlāk skar visus, bet ja tiek galā - ideāli.
Un ja tevi nodod, nezinu vai gluži karma, bet iespējams, ka kaut ko esi sastrādājusi, tam gan ticu. Iespējams ne jau attiecību sfērā, bet darbā, ģimenē vai kaut kur citur.
Tā jau saka, viss kas notiek, bija tā jānotiek. Mēs sastopam cilvēkus kur ir/bija jāsatiek, ir tādi kas kaut ko iemāca, ir tādi kas paliek mūsu dzīvēs. Ko mēs varam darīt ir pieņemt situāciju tāda kāda viņa ir nevis ieslīgt sevis žēlošanā.
Un arī, es nesatraucos vai ļaunu nevēlu cilvēkiem kas nodarījuši savā ziņā man pāri, dzīve kā bumerangs sagriežas, nu atnāk viss atpakaļ, tā nu tas ir.

Jo vairāk ir sieviešu, kuras ielaižas ar aizņemtiem vīriešiem, jo lielāka ir iespēja, ka pašām vēlāk nāksies iedzert no tās pašas piespļautās akas...
Žēl, ka ir tik daudz cilvēku, kuriem nav principiāla nostāja šajā jautājumā.(t)

Interesanti, ka tiek runāts tikai vienā virzienā - ka sievietes, kas ielaižas attiecībās ar aizņemtiem, dabūs bisu atpakaļ. Un kas tad pienākas tiem precētajiem un ar bērniem, kuri pirmie ielaižas afērā? Kāds bumerangs tiek paredzēts tiem?
Zinu vairākus krāpējus, un nē, nekas viņiem nav nācis atpakaļ. Dzīvo daudz labāk par tiem, kuri ir godīgi.
P.S. nē, mans viedoklis nekādā veidā neaizstāv tos, kas krāpj

* visu

Šī tēma man arī ir tik ļoti tuva.. Lasot komentārus reāli sagruzījos. Tāda iekšēja smeldze, jo zinu kā tas ir, kad tevi nodod.
Es, ja godīgi, vairs neticu nevienam. Kaut tik ļoti gribētos reizi mūžā uz visu dzīvi uzvilt kāzu kleitu, teikt Jā, īstajam un vienīgajam un dzīvot nost, nerunāju tikai par labiem mirkļiem, bet arī izēdot uz pusēm pudiņu sāli. Bet NE krāpjot, meklējot pa malām kaut ko un nododot otru! Bet ticības tam visam ir nulle.
Es arī redzu kā krāpj viens otru paziņas. Skumji ir šī reālā patiesā dzīves seja, par kuru nav pieņemts runāt.
Esmu viena un nespēju vairs izveidot normālas, veselīgas attiecības, jo man reāli ir bail. Aiz muguras stāv šī neprātīgā nodevība, sirds sāpes, nezinu kā tikt pāri, pēc laika apjoma, kas pagājis jau būtu jātiek pāri, bet...

Viss vienkārši,katrs dabū pēc nopelniem.Man visas attiecības,izņemot divas pēdējās ir bijušas tādas,ka satiekos ar vīriešiem,kuri mani pameta pēc pāris randiņiem bez paskaidrojumiem.Un tā vairāki pēc kārtas.
Pirms pēdējās attiecībās nekrāpu un nekstījos uz citiem.Esošajās skatos uz citiem.Bieži vien jau tas tā,interesei,neuzsāku runāt vai nedodu savu numuru.Vīrieši paši pievērš uzmanību.
Laikam tas par ko es fanoju - visu mūžu kopā,kad nokrīt brilles (rozā) sāk mulsināt un biedēt,it kā liekas,ka pasaule ir liela.Varbūt tur ir vel kāds,kurš būs maigāks un pielaidīgaks.Un tad realitāte atnāk atpakaļ,ka šis taču jau ir tas...Nu tā..

meksikanka
Nu es to saku tāpēc, ka sievietes jau ir tās, kuras ļaujās vai nē šādam izgājienam. Vīrietis taču nevar piespiest viņu gulēt ar sevi. Jā, var piemānīt, nepasakot ka ir aizņemts utt, bet ilgstoši to noslēpt nevar un atkal jau, ja sievietes laiž sev klāt tikai tiešām iepazītu vīrieti, tad šis jautājums atkrīt pats no sevis.

Vispār brīnos, ka dažām apkārt tik briesmīgas attiecības. Es nekad neesmu nodota (man gan ir tikai otrās attiecības) un tikai vienreiz esmu mierinājusi draudzeni, kuru nesmuki pameta draugs.
Bet ne tikai vīrieši ir slikti, sievietēm arī kauna un goda nav. Bet visi tādi noteikti nav.

Meksikana
Piekritu. Bijais man teica, ka man dzive tas visd naks atpakal (krapsana). Bet kapec vins pats neaizdomajas, ka mana krapsana bija ka sods vinam jo vins pirmais bija neuzticigs ne un divreiz (cik man zinams).

Caloo
Zeme atveries! Visa atbildiba uz sievieti. Klasiska manipulacija.

Tās bija manas pirmās nopietnas attiecības, uz to brīdi kopā bijām bez dažiem mēnešiem 5 gadus. Pēdējo pusgadu bija tāda rutīnas sajūta, kaut kā pietrūka, bet dzīvojām diez gan draudzīgi. Tad toreizējais draugs sāka attīstīt mazo biznesu un atvēra telpās ,3 minūšu attāluma no mājas, mazo, nosauksim, veikalu. Tur pat blakus bija sporta zāle, kafejnīca. Pamanīju, ka draugos.lv uzradījās jauns draugs, precīzāk draudzene. Baigi smuka, vismaz tad tā likās. Iekšēji bija jocīga sajūta, bet neko, pajautāju, draugs teica, ka meitene strāda blakus kafejnīcā un vienreiz arī izmantoja viņa piedāvātos pakalpojumus. Interesanti vēl bija tas, ka kad sāka tur strādāt, katru vakaru sāka vest vienu draugu uz mājām (6km no mūsu dzīvesvietas). Par to nebrīnījos, zināju to draugu, likās diez gan ticāmi. Vienīgi, vienrezi gribēju braukt līdzi, teica, ka viņiem veču sarunas.
Pēc divām nedēļām no biznesa uzsākšanas vienā vakarā teica, ka man ir taisnība, jo kaut kas mūsu attiecībās nav (biju tā teikusi), piedāvāja pāris nedēļas padzīvot atsevišķi. Man bija histērija, teicu, ka pie vecākiem braukt negribu (dzīvoju pie viņa un toreiz nebija iespējas dzīvot atseviški no senčien vienai pašai),viņš atļāva vēl nebraukt prom. Pārstāju ēst, visu laiku bombiju viņam skypā, pa tiešo jautāju, vai tas ir dēļ tās meitenes, teica, ka nav. Visu laiku pucējos, sagaidīju viņu mājās skaista un bēdīga. Sāku dzert alu (viņam garšoja), likās, ka man jāpārńem viņa intereses (zinu cik stulbi tgd izklausās par to alu, bet tad tā likās). Nodzīvoju 3 dienas pie viņa, tad nedēļas nogalē viņš teica, ka braukšot uz kaut kādu pirti, man tas nepatika, stāvējām blakus un redzēju viņam zvana telefons un tās meitenes vārds. Izrāvu telefonu, paskatījos, ka visu šo laiku sazvanījās pa 20 reizēm dienā un vēl viņa draugs bija viņām sūtījis īsziņu "šuher, tavēja nāk!" (Kad nācu uz darbu pie viņa). Nu tā. Viņi kopā īsti nebija, pēc 3 nedēļām jau lūdzās atpakaļ, pieņēmu, bet vairs nebija tas. Gadu nomocījos, vislaik škirāmies un tad atkal bijām kopā. Paldies Dievam tas ir beidzies, bet attiecību uztveri man sabojāja pamatīgi, man grūti uzticēties cilvēkiem.
P.S. Mana draudzene kopš tiem laikiem seko tai meitenei instagramā (toreiz isekoja kas viñai notiek un vai ir ar manu draugu kopā) un pirms pāris mēnēšiem teica, ka tā liek aizdomīgas bildes un video, izskatās pēc porno aktrises. Paložñajām internetā, jā. Tā meitene tagad filmējās brutālos porńukos.:-D Tagad smejos, ka toreiz mani pameta dēł topošas porno aktrises.:-D

On, gari:-D

Coco Nodomāju to pašu, palasīju komentārus un arī sagruzījos.
Es arī neticu nevienam, man pēdējā laikā ir tādas aizdomas par to, ka neesmu es radīta attiecībām.
Ir bijušas vairākas citas attiecības arī 5gadu slieksnī, bet kaut kā kaut kas nesagāja.
Pēc 5 gadu attiecībām, pagāja gandrīz 1 gads, kopš spēju atkal sevi iemīlēt, un priecājos bez gala, lai gan attiecības nevedās, bet vismaz sevi dabūju uz kājām,A tagad esmu atkal attiecībās jau vairāk kā gadu, un laikam ejot, liekas ka paliek arvien gūtāk un grūtāk.
Ir bijušas nepatīkamas lietas ko uzzināt par viņu, un vel šis tas ko ir darījis, un es netieku pāri neuzticības slieksnim.
Nekas mani neapmierina- esam kopā, bet prieks, kā neatgriežas tā neatgriežas, uzticība pilnīga Nulle, esmu to teikusi vairākas reizes, bet viņam pat nav radusies vēlme kaut kā mainīties, censties, mazie meli tik ceļ sienu starp mums arvien augstāku un augstāku.
Pa šo laiku 1x bijām pašķīrušies,es savācu mantas un aizgāju, izrunājāmies, es devu vēl vienu iespēju un tagad nezinu kad šai iespējai ir jābeidzas, jo nekas nemainās viss ir vecajās sliedēs(rutīna, bez jebkādas centības kko uzlabot) :-(
Un galvā tik domas, par aiziešanu, nekas nesanāk, u.t.t, esmu viņam teikusi, ka strīdēties apnicis, un ka viņš ir labs cilvēks, bet ar tādu raksturu kā man, mums vienmēr būs grūti, it sevišķi ja es kā viena puse, esmu gatava sev pārkāpt pāri un pielāgoties, ja arī zinu ka man ir taisnība, bet viņš nekad savam EGO pāri netiek. :-/

Beibe.Marta
Nedramatizē, pasaki labāk kko par lietu, nu vismaz kādu argumentu pretī manējam? :)
Mēs visi zinām, ka ir čaļi, kas nevienu krupīti nepalaidīs garām, nepamēģinājuši to pārvērst par princesi! :D Bet šīs topošās princeses taču pašas to atļauj, un citreiz ne tikai atļauj, bet aktīvi mēģina savākt aizņemtus vīriešus.
Neatceros kur, bet bija kkur pat tāds vīru zaglēm forums kur apmainīties ar pieredzi. Vot tas gan ir Zeme Atveries! :D

Mans bijušais ar ko es biju kopā laikam 4 gadus mani čakarēja pēc pilnas programmas. Pirmajā mēnesī, kad man bija brilles uz acīm un viss likās skaisti.. viņš jau domāja par bijušo. Mūždien bija teksti un salīdzinājumi - bijušā darija tā, mēs to darījām un tt. Tās bija manas pirmās attiecības, salīdzinoši jauna biju un tādēļ domāju, ka tas normāli, kaut vai nepatika. Viņa ir māksliniece un es ar labi zīmēju. Tad izskanēja frāze - kā man tā gadās, ka visas ir mākslinieces?
Tad tā bijušā uzzināja par manu eksistenci un sāka rakstīt viņam un saukt ciemos. Bet sauca arī mani. Teica, lai kopā atbraucam ciemos, ka viņi labi draugi bija u.t.t. Bijušais to pateica man, bet es, lai pārbaudītu teicu - vari braukt, bet es negribu. Ar ko man dievojās, ka taču nebraukšot kā tā vispār var. Bet pēc kāda laika man pazvana bars meiteņu un prasa vai man nevajag bildes, kur mans bijušais ir kopā gan ar bijušo, gan ar meitenēm ar kurām pirms manis čatoja. Es viņam iekrāvu pa seju, goda vārds. Bet viņa izlūgšanās un mans tā brīža naivums lika domāt, ka nu tiešām nožēlo.
Pēc tā laika uzzināju, ka viņi bieži sarakstās, sazvanās un runā stundām ilgi. Manas draudzenes, kas bija pazīstamas ar bijušo man visu laiku centās iestāstīt, ka tā bijusī viņām teikusi, kad mans bijušais grib viņu atpakaļ, kad ar mani ir kopā seksa pēc. Izstāstot to viņam, protams, draudzenes tik grib mūs izšķirt, tāpēc tā runā. Un es noticēju.
Visas reizes, kad pieķēru, ka runā/sarakstās ar bijušo es piedevu. Stulbuma stulbums.
Un tā viņš saprata, ka var darīt vēl un vēl...
Pēc laika, kad nāca pavasaris un tuvojās 8. marts. Es savā naivumā cerēju, ka viņš mani apsveiks mīļi, iepriecinās. Bet, protams, ka nē. Satika mani un pateica, ka grib braukt pie drauga uz pilsētu. Pat neapsveica. Starp citu, viņš bieži brauca pie sava vienīgā drauga ciemos un nakšņoja tur. Vismaz tā man teica. Un es pēc laika kaut kā uzzināju, ka viņš tiekas ar citu meiteni. Es nespēju noticēt tam! Es neatceros kā, bet es ar to meiteni runāju pa telefonu un viņa man skaidroja, ka viņš esot teicis, kad mēs esam sen šķīrušies un es esmu psihopāte tādēļ vēl nav draugos un facebookā nomainījis statusu. Viņš ar viņu bija tikai skūpstījies. Bet tāpat. Paralēli tam visam viņš mani pazemoja un lika man domāt, ka esmu 0, morāli terorizēja sakot, ka es neko bez viņa neiesākšot. Es tam sāku noticēt. Man prātu burtiski rupji paņēma priekšā. Viņš daudz prata spiest uz jūtām. Pēc tam vēlāk mums bija strīds par kaut ko un tas bija labs iegansts, lai uzrakstītu un sāktu tikties ar vienu meiteni. Viņš manā acu priekšā iekāpa autobusā un aizbrauca tikties ar citu. Un atgriezās tikai 7 no rīta. Visu nakti pavadot kopā. Un tā bija bieži. Sarakstes, kur raksta meitenei, kad nekad dzīvē tik skaistu meiteni nav redzējis un visu pārējo. Variet nejautāt kādēļ es to visu pacietu. Viņš ar vārdiem prata spēlēties ar mani. Un es tajā brīdi domāju, ka visur ir mana vaina. Kad esmu pārāk slikta, neesmu pārāk skaista. Man ir jāmainās, jāmainās...
Pa vidu visām attiecībām viņš mani pārbaudīja kā tāds suns. Manu telefona/datora vēsturi, katru manu saraksti, nedrīkstēja nekas būt izdzēsts, viņš pat telefona iestatījumos vai kaut kur tur varēja redzēt kādas bildes es skatos instagramā, skype paroli ar vajadzēja iedot, inbox un gmail kontus ar viņš pārbaudīja. Pats vēl pirms tikās ar tām meitenēm vēl pa vidu čatoja ar citām, runāja pa skype un bija brīži, kad bija aizbraucis uz ārzemēm. Tur gan jau arī krāpa. Jo viņš bija izmisis pēc krāpšanas. Tas viņam bija asinīs.
Pēc neilga laika man sanāca iet vienā klasē (mācījos vēl vidusskolā) ar viņa to bijušo. Un mēs sadraudzējāmies. Par spīti visam es uz viņas nemetu ļaunu aci, jo vainīgs jau bija mans draugs nevis tās pārējās meitenes. Un uzzināju, ka viņš ļoti gribēja ar to bijušo pārgulēt, ka vienā no tikšanās reizēm esot uzmācies.
Ak šausmas, tik garu palagu uzrakstīju.

Cloo
Viss sakas ar viriesa velmi. Nebus velme, nebus neka cita.

Bet pēc tam es kaut kā sāku nākt pie prāta. Man arī draugi nevarēja būt un es nevarēju ilgāk par stundiņu tikties ar kādu. Ja nē, tikšu atkal pazemota. Bet kad iepazinos ar citiem cilvēkiem un sāku laiku pavadīt ar draugiem. Man sāka palikt vienalga, ko tas pajoliņš skandina. Es viņam sāku mest mīksto un teicu, ka viss cauri. Protams, viņš šķirties negribēja. Viņš veselus 4 mēnešus mani izspiegoja. Es atbraucu no skolas sešos vakarā, dodoties mājās mani no krūmiem sagrāba viņš un ar nešanu aiznesa līdz savai mājai. Nelaida prom un kaut ko murgoja, ka mēs tāpat esam kopā. Ka nešķirsimies. Kad jau pamanīja, ka sarakstos ar citiem, tad skrēja uz mežu kārties. Par laimi vai nelaimi nepakārās un tāpat nesās uz manu māju dauzīties pie durvīm. Tajā laikā es praktiski viena dzīvoju dzīvoklī, jo mamma bija ārzemēs un tētim darbs bija blakus pilsētās. Tāpēc tas trakais, goda vārds, no vēla vakara līdz rītam sēdēja pie durvīm. Un kad es gāju suni laist ārā viņš ieskrēja mājās un negāja prom. Viņš gāja prom tikai tad, kad es jau taisījos zvanīt policijai vai draudzenei, kura dzīvoja turpat. Visu laiku raudāja un lūdzās. Šī iemesla dēļ man tagad ir bail iet pa ielu vienai pašai. Jo vienmēr man bija jāskrien ātri mājās, lai mani nepanāk vai arī jābaidās, kad tūlīt no krūmiem kāds izleks.
Un viss beidzās tikai tad, kad mans nu jau draugs viņam sadeva pa seju, lai izbeidz mani terorizēt. Jo kad sāku tikties ar citu viņš tam nespēja noticēt un domāja, ka es jokoju. Izskanēja arī frāze, ka es varu mīlēt tikai viņu. Šausmas