Piekrītu viedoklim, ka saprāta robežās nekas traks tas nav. Atceros, pašai bērnībā, sākumskolas vecumā, arī interesēja nagu lakas un acu ēnas. Un tas nebūt nebija tāpēc, ka mana māte krāsotos, jo mana māte kosmētiku nelietoja. Tā vienkārši šķita daļa no tās noslēpumainās pieaugušo sieviešu pasaules, kurai tā gribējās pietuvoties. Klasē bija meitenes, kas dažreiz atnāca uz skolu ar nolakotiem nagiem, visām bija tāds "wow". Bija arī tādas, kurām gribējās, bet neļāva, un kuras izdomāja stāstus par to, ka viņām vakar bijušas uzkrāsotas dažādas nagu lakas, bet tad viņas noņēmušas. Bija arī tādas, kurām nagu lakas īpašas emocijas neraisīja. Cilvēki taču ir dažādi.
Mūsdienās ir pieejamas bērnu nagu lakas, kuras ar ūdeni mazgājas nost, bērnu "smaržiņas". Nav jau tā, ka tās mazās meitenes gribētu tonālo, bronzeri, uzacu zīmuli, visu komplektu. Kāpēc neļaut tās nagu lakas vai tās smaržas kādreiz? Vienkārši tāpēc, ka nē? Vecāki jau var aizliegt bērnam visu ko, bet viņi nevar piespiest bērnu izbaudīt bērnības bērnišķīgumu. Bērni grib būt pieauguši, un, manuprāt, tā pucēšanās ir tāda pati spēlēšanās kā viss cits, kur bērni tēlo pieaugušos.