Ak...
Manam 5 gadīgajai meitai ir sava istaba, savas rotaļlietas, savs rakstāmgalds, savs ritenis un savs skūteris, savas izejamās kleitas un cits apģērbs gan ērtais, gan smukais, savas matu sprādzes, ķemmes, somiņas, savas izejamās kurpes un savas krosenes vai basenes, savas istabas čībiņas, savas smukās pidžamiņas, savs šampūns, savs dvielis (rozā ar puķītēm), sava higiēniskā lūpukrāsa un bērnu nagu lakas, savas smaržas (bērnu), savas rokassprādzes, kaklarotas, sava planšete, savi flomasteri, zīmuļi, savas rozā pildspalvas, tētis viņai uz svētkiem dāvina puķu pušķi no dzīviem ziediem, kuri stāv viņas istabā. Viņai ir savs priekšauts virtuves darbiem. Ir savs grābeklis un slotiņa. Uz dzimšanas dienu viņai tika pie sava īsta kaķa, kuru pati baro un lolo. Kāpēc tas viss? Jo viņa ir mans bērns un meitene - gribu, lai viņa ir pašpietiekama un mīl skaistas lietas. Es audzinu viņu tā - lai ir kārtīga, tīrīga, pieklājīga, kopta, ar atbildības sajūtu, spējīga ne vien nagus nolakot, bet arī datorspēlēs uzvarēt, lutināta un mīlēta, maza princese, bet kura apzinās MĒRU. Tas nozīmē, ka es neaizliedzu viņai konfektes, kosmētiku un planšeti vnk tāpēc, ka tas ir "megakaitīgi", viņai viss ir atļauts AR MĒRU. Varbūt kļūdos, bet uzskatu to par zelta vidusceļu audzināšanā. Kartā ziņā, nekādu kaitējumu nemanu.