Kaut gan neesmu mamma vēl, atceros savā laikā, kad mācījos skolā, bija mātes, kas jau ļoti agrā vecumā klasesbiedrenes sāka pārspīlēti pucēt. Nerunāju par skaistām kleitām un frizūrām, bet gan nagu lakām, augstpapēžu kurpēm utml.
Šobrīd varu pateikties vecākiem, ka viņi man ļāva dabiski pieaugt un ka dažkārt neadekvāta vecuma vēlmēm (krāsoties, piemēram) pateica nē. Taču atceros, ka pirmajā un otrajā klasītē bija meitenes, kurām jau bija krāsoti nagi, lūpu spīdums, ieveidotas lokas. Piektajā klasē jau sāka vilkt uz skolu augstpapēžu zābakus. Protams, tolaik puiši pievērsa viņām uzmanību un šķita, ka arī man to vajag.
Bet tagad atskatoties uz to, šķiet, tas savā ziņā nepareizi, tāda kā nevajadzīga seksualizēšana - kāda velna pēc bērnam pirmajā klasē ir uz skolu jādod līdzi lūpu spīdums un jākrāso nagi?
Tā ir vecāku apzināta izvēle, lai jau mazākajās klasītēs savai meitai izpelnītu klases puišu uzmanību, vai arī vecāku izdabāšana bērnu kaprīzēm - ja jau bērns grib sarkanus nadziņus, tad neteikšu nē?Kādas jums pārdomas par šo tēmu?