Dusmas un aizvainojums

bet beigās,kad viņam sakrājas, tad pa laikam no kaut kā maza,iznāk kaut kas milzīgs.

Bija domāts,ka viņam sakrājas tie visi mūsu mazie strīdi un tad,protams, viņš psiho.

Man bija tieši tāpat. Bet ar laiku tas kaut kā ir pazudis, es īsti nezinu, ko ieteikt, jo tā speciāli sevi nemainīju, mēģināju gan, bet neizdevās. Laikam jau viss pierima brīdī, kad atkal sagājām kopā pēc šķiršanās, jo es zināju, ko varu pazaudēt, ja turpināšu tādā pat garā. Īstenībā tāda draudzene psihopāte ir briesmīga un man, paskatoties atpakaļ, kauns, ka es tāda biju.(s)

Vajag parunāties par šo, izrunāt, lai nav aizvainojuma. Pēc tam vajadzētu palikt vieglāk :) un piedot otram (kaut vai bez sarunas, bet sevis dēļ).

Nezinu vai tas ko dos,bet pirms gribi par kārtējo sīkumu sākt strīdu ,aizskaiti līdz 10 un padomā vai tas ir tā vērts.:-)

Ar šādām psihopātēm ir nenormāli grūti. Tas vnk indē attiecības. Ar otru cilvēku būtu jājūtas brīvi un viegli. Tikko attiecībās ir jānes tas smagums, ka visu laiku jāpiedomā ko teikt un darīt, jo tas otrs var ne par ko sākt kašķi, tā viss vnk iet pa spirāli uz leju.
Jāmācās tikt galā ar saviem tarakāniem. (t)

Varbūt der pierakstīt tās mazās dusmas? Citreiz gadās, ka dusmu brīdī tas tiešām liekas būtiski un cepiens pamatots, bet pēc laika pārdomājot nāk apskaidrība, ka pilnīgs sūds. Vēl tie pieraksti varētu noderēt konstruktīviem strīdiem.
Ir mazās lietas, par kurām vērts pateikt uzreiz, nevis klusēt.
Un jāatceras būtiska lieta - ar cilvēku/vīrieti nedrīkst strīdēties šodien par to, kas noticis pirms nedēļas, mēneša vai nedos dievs gada. Un strīdoties par vienu tēmu, nedrīkst celt augšā vecās aļa: "Ak šitā, ja? Bet Ziemassvētkos tu vispār biji cūka! Un vēl man besī tavi draugi! Turklāt jau kuro reizi vācu tavas zeķes!" Tā var sarunāt par daudz riebeklību, un ātri viens otram atmetīsiet ar roku. Kas bijis - bijis.
Risiniet problēmas aktuālajā brīdī!

Viņš arī pateica,ka bieži visam piekrīt,jo pretējā gadījumā es apvainotos vai sadusmotos.
No sērijas ''vai gribi darīt to, aizbraukt tur'' utt.
Man tas brīžiem uznāk vienkārši vienā momentā, nerunāju, pukojos un viņš jūtas vainīgs

Man briziem ir tapat, bet jutu, ka sadi es pati uzvedos, kad nav vairs pie ka piesieties vai neesmu 100% laimiga. Tad par tadiem sikumiem varu 2 dienas nerunat un but nikna. Pagasreiz vins pa jokam pateica, satiki mani un es Tevi uzbaroju par to 2 dienas gandriz nerunaju, spitejos un zageju vinu. Jutu, ka dazbrid man tas liek justies labi(SAUSMIGI to apzinaties)(t)

Tas pāriet ar laiku, saprotot, ka tā attiecības var izirt. Un tad kaut kādi ikdienas sīkumi patiešām sāk likties sīkumi. Protams, attiecībās būs jāapslāpē egoisms. Protams, ka daudz kas ir vieglāk, esot vienai. Bet tad tev jāpadomā, vai tu tiešām arī vēlies šķirties. Ja nē, jāiemācās ignorēt daudz ko. Nevis turēt iekšā un krāt, bet palaist vaļā, ignorēt. Tad, kad tev, piemēram, veikalā jāsaskaras ar naidīgu pārdevēju vai darbā - kašķīgu kolēģi - , tu taču nekrāj to sevī un tad pēc mēneša neej atpakaļ un nebļauj virsū? Tu iemācies palaist vaļā, lai taupītu savus nervus. Attiecībās ir līdzīgi - tikai tur tev būtu jāgrib saudzēt arī otra nervi.
Varbūt tevi tavā dzīvē sadusmo pavisam citas lietas, tikai vieglāk ir to izgāzt uz draugu? Tā vispār ir liela, milzīga problēma - iet sabiedrībā smaidīgai un pieklājīgai, un tad nākt mājās un dusmas izgāzt uz tuvajiem, jo tur taču "tu vari justies kā mājās" un "tuvākajiem ir jāsaprot". Nē, tuvākajiem nav tas jāsaprot un jāpieņem, tuvākajiem ir jābūt kā miera ostai, kur tu vakarā iestūrē nogurusi, jā, bet gribēdama tur būt. Dusmoties tu brīvi vari uz tiem, kas tevi tiešām sadusmo. Kolēģim roka nenokritīs, ja tu pateiksi, ko tu par viņa uzvedību domā, un resnās omes, kas spraucās sabiedriskajā, kur vien var, arī pārdzīvos, ja tu viņām iebakstīsi ar elkoni. Es kādreiz esmu bijusi tajā uzvilktas stīgas lomā, kura atvēzējas un šauj taisni vakarā uz draugu. Nu vairs nē. Un viņš tāpat. Mēs varam atnākt mājās, pateikt: "cik man šausmīga diena bija, viss tik grūti, tas stulbs un to vispār varētu nosist.. I need a hug" Un tad mēs samīļojamies un esam pret visu pasauli. Bet vienā frontes pusē.

Manī arī šī otrā puse reizēm izlaužas. Bieži vien ne no kā. Man tas traucē dzīvot un veidot attiecības. Kā tipiskam dvīnim viena puse cīnās ar otru - racionālā un loģiskā pret dusmīgo un ļauno :D es jau esmu sapratusi, ka nemācēšu pati to mainīt. Esmu to pieņēmusi un attiecības kā tādas es izvairos veidot :)