Sveikas! Veidojot šo tēmu, jau rēķinos ar to, ka varu tikt norieta un nolamāta, jo problēma kā mazam bērnam (un pat bērni vieglāk ar to tiek galā :-D ). Veselības dēļ ik pa laikam katram ir vēlams nodot asins analīzes. Un vēl jo vēlamāk tas ir tad, kad parādās konkrētas sūdzības. Tad nu mans gadījums ir tāds, ka jau 2 gadus neesmu nodevusi asinis, bet izskatās, ka drīzumā var nākties. Un te sākas traģikomiskā daļa šajā visā...es nespēju. Jā, es ar prātu saprotu, ka tūlīt atskanēs teikumi no sērijas "pff, tak saņemies, galu galā kas tev svarīgāks - veselība vai muļķīgas iedomas?", bet tas ir jau tādā līmenī iegājies, ka es, pat iedomājoties vien par asiņu nodošanu, varu pēc tam vairākas dienas piedzīvot panikas lēkmes. Uznāk slikta dūša, liekas, ka visa dzīve jūk un brūk. Pirmā doma, kas jums ienāks prātā, noteikti ir tāda, ka man ir bail paskatīties uz asinīm kā tādām, bet, nē, no asinīm man bail nav, es baidos tieši no tā fakta, ka man tās atņems. Pat sagriežoties, es nekrītu panikā no tā, ka redzu asinis. No adatām bail nav, varu izturēt injekcijas, dūrienus. Šausmina pats fakts, ka man ņems asinis. Esmu mēģinājusi lasīt internetā, kā citi tiek galā ar šo problēmu, bet, pat palasot pāris teikumus vien, es JAU slēdzu ārā to visu, jo man pat no tā paliek slikti :-D Un, jā, ja kāda grasās uzrakstīt skarbāku komentāru, uzreiz varu pateikt, ka, jā, es lieliski apzinos, ka mana problēma skan muļķīgi un liekas pārvarama vieglāk par vieglu! Pamatot šīs bailes es īsti nespēju. Pie tam nodot nespēju asinis ne no vēnas, ne no pirksta. Kā es agrāk ar šo problēmu tiku galā? Ģībstot, panikojot un pēc tam mūžīgi cenšoties atlikt jebkāda veida asiņu nodošanu turpmāk. Ko es cenšos sagaidīt, veidojot šo diskusiju? Es vēlos uzklausīt, kā ar šo problēmu tiek galā citi.