Labrīt!
Ajjj, kā mani iepriecina šīs saulainās dienas! Dodos ielās kleitās bez zeķubiksēm un nenosalstu :D Mazliet ir sajūta, ka visi apkārt skatās kā uz pustrako, bet man vienalga, galvenais, ka pašai labi :D Kājas arī vēl diezgan brūnas (s)
Mazliet sanāca sapūcēties uz mammu... Man šķiet, ka mēs sazvanāmies par biežu, man nepatīk runāt pa telefonu "par neko". Piemēram, vakar vakarā sazvanāmies, kā pagājusi diena, utt, visu izrunājam, viss ok. Šorīt es knapi atveru acis un jau zvana - "nu, kā iet?". Ir pats rīts... (t) Ko lai es viņai stāstu? Kā gulēju? Kā tikko pamodos? Ko tūliņ ēdīšu brokastīs? (To, ka tikko pamodos, es viņai pateicu). Mazliet sadusmojos un pūcīgi pajautāju - "Tu kaut ko konkrētu gribēji?". Apvainojās, pateica, ka nē, nu tad atā.
Un vēl viņa mani visu laiku tincina par manām problēmām... "Nu, kā tev tas? Nu, kā tev šitas?". Man mazliet viss sagājis šķērsām ar skolu, darbu, kojām, tad nu viņa visu laiku par to tincina. Es tā nevaru, man patīk sakost zobus un pašai ar visu tikt galā, nevis bazarēt par to, kas un kā, cik slikti man iet. Es jau viņai teicu, lai pārstāj uzdot jautājumus par to, ka es pati pastāstīšu, kad viss atrisināsies. Bet jautājumi tā arī pazuduši nav. Arī, piemēram, stulba situācija vakar - esmu kojās, istabas biedrene blakus, mamma "Nu, kas tev un cik tālu ar tām kojām?" Nu es taču nesākšu vāvuļot, cik man te slikti un gribas prom otras meitenes priekšā. Un tad es patiešām uzvelkos, jo viņa dažkārt arī mājienus, ka es par to tagad nerunāšu, nesaprot.
Es tiešām cenšos ar mīļumu un sirsnību, bet es arī taču nevaru visu laiku izklāties. Saprotu, ka tās ir tīri cilvēcīgas mātes rūpes, bet kaut kā taču tā nabassaite jāsāk pārraut, ne?
Ugh.