Jūsu attiecību principi

Kādi ir tavi principi?

Nenoliedzami tavs prāts un sajūtas ņems virsroku par pierastām darbībām, jo tā ir vieglāk.
Manuprāt galvenais ir necensties uzreiz otru mainīt, jo to cilvēks var nesaprast, un arī nepieņemt, no kā var rasties strīdi.
Man personīgi neīpaši patīk tā kontrolētā lieta:"Kur biji, ar ko, ko darīji u.t.t"
Ir meitenes kuras piekopj tādu izprašņāšanas modeli, kā ienāc pa durvīm tā uzreiz, kur, ar ko, kāpēc.
Tas nav pareizi, jo personīgi esmu tādā situācijā tikai otrādi, to dara mana otra pusīte- esmu izdzīvojusi ex attiecībās, kad notiek šī nopratināšana, kopš tā laika tā man ir tāda negatīvā pieredze.
Un kad tagadējais mīļotais cilvēks, ienākot pa durvīm pēc vārda čau, sāk uzreiz izpratināšanas lietu, es sabožos. man tas tik ļoti nepatīk, ka pat vārdiem izteikt nevaru un tad jau strīds ir ceļā.
Otrkārt ja attiecības ir tikai sākuma stadijā, tad nosākuma vajadzētu aprast vienam ar otru- iepazīt un pēc kāda laika tu pati redzēsi kā jūs sākat viens otram pielāgoties.
Tā kā mums pēdējā laikā nesakrīt tik daudz brīvu dienu, es cenšos izmantot iespēju un to pavadīt ar viņu kopā.(l)
Zinu, ka normāli arī būtu pavadīt laiku vienam bez otra, atpūsties un izbaudīt, bet to ne katrs spēj.:-P

Nekrāpt.
Manuprāt, ir pilnīgi normāli zināt kurp otrs dodas. Slimi būtu zvanīt ik pa pusstundai un jautāt "kur tu esi?" Tāpat jau dienas beigās pārsvarā tiek pārrunāts kur, ko, ar ko šodien darījis.
Man nepatīk meli un mūsu starpā tādu nav. Varbūt vienīgi mazie, baltie meli, kuri nenodara nevienam no mums nekādu ļaunumu.
Jā, protams, ka brīvdienas pavadam kopā. Vai, nu, ar ģimeni vai, nu, ar draugiem, kuri pa lielam mums ir kopīgi. Ļoti reti es aizeju divatā ar draudzeni uz kādu kafeni vai viņš ar draugiem uz kādu peintbolu vai pokera turnīru. Tas nav tā, ka mēs viens otram aizliegtu pavadīt brīvdienas vienam bez otra, bet tas tā dabiski sanāk.
Vairāk neko uz sitiena nevaru iedomāties.

Vienīgais pie kā es pieturos - nedari otram to, ko negribētu, lai tev dara.
Bet vispār man nav nekādu principu, es vienkārši ļaujos savām emocijām un tā brīža situācijai. Par nosauktajiem piemēriem, nav tā, ka ir sastādīts grafiks, cik bieži un kurās dienās jātiekas, ja man vienu dienu gribēsies palikt vienatnē, es neskriešu satikties ar draugu tikai tāpēc, ka ir brīvdiena. Neesmu arī no greizsirdīgajām un tām, kas taisa scēnas, bet varu pajautāt, kā pagājusi diena un ko darīja (tas ne vienmēr nozīmē kaut ko negatīvu, laikam atkarīgs no tā kā tiek pasniegts - ar interesi vai aizdomām). Būtībā man vienkārši ir svarīgi, lai man ar otru cilvēki ir labi un es jūtos laimīga.

Izlasīju Fiores komentāru, varu piekrist 100%.

Oi, man gan ir šis tas :D
- Ja vīrietis ir pateicis, ka būs mājās desmitos, mani neinteresē, kur viņš ir, ko dara, nezvanu, netraucēju. Gribēs, pats pastāstīs. Bet, ja pusvienpadsmitos nebūs un necels telefonu, dabūs pa ausīm, ka maz neliekas. Jo, SASODĪTS, es uztraucos, vai viņam kaut kas nav noticis. Vai tiešām ir grūti atsūtīt SMS, aizkavējos ar draugiem, būšu tikai pēc pusnakts utml???
- Ja man ir sacensības, tad man ir sacensības. Lielos vilcienos kas un kad būs skrienams, ir zināms jau vasaras sākumā, ja vīrietis grib ar mani kaut kur aizbraukt, viņš var dabūt visas pārējās nedēļas nogales, bet ne tās, kurās es skrienu. Līdzi braukt, lai pats skatās, ja gribēs, priecāšos, ja negribēs - neraudāšu, saprotu, ka tas nav interesanti un tā...
- Esmu pieskārienu cilvēks, ja ar mani nemīļojas, varu ļoti pamatīgi apvainoties un justies ļoti nevajadzīga. Šo gan mēs diezgan daudz runājam, lai viņš saprastu mani un es viņu, jo viņš mīlestību izrāda citos veidos.
Bet visādi citādi, nez, neķeru krenķi, ja man ir savi plāni, viņam savi, neuzskatu, ka viss laiks jāpavada kopā. Tajā pašā laikā braucu viņam līdzi uz viņam svarīgiem pasākumiem, pat ja man nešķiet pārāk aizraujoši, un viņš kādreiz atbrauc arī man līdzi uz maniem pasākumiem, atbalstīt un tā :)

Galvenais princips, ko esmu iemācījusies šajās attiecībās- Dod, un Tev taps dots.

2 principi :
Nedarīt otram to, ko nevēlies, lai darītu tev
Personīgā brīvība - gan dota, gan saņemta

Piekrītu par nedari otram to, ko nevēlies, lai darītu tev. Mums abiem tas ir vienīgais princips.

Attiecībās ir pareizi jāsadala laiks sev, laiks citiem un laiks, esot divatā. Un, ja kāds no šiem elementiem sāk ēst nost pārējos, nekas labs tur neiznāks.

Ievēroju tikai šādu principu - mīlēt sevi, nepazaudēt sevi, vienmēr attīstīties arī patstāvīgi. Pārejā pielāgošos vīrietim - cik daudz laika pavadīt kopā, cik daudz brīvības ir nepieciešams, utt.

Pasaku vīrietiem kur dodos un cikos apmēram atgriezīšos. Ja gadās aizkavēties, vienmēr piezvanu vai aizsūtu sms un sagaidu to arī no viņa. Tā ir elementāra rēķināšanās ar cilvēku, kas gaida tevi mājās.

Man ir svarīgi lai mani laicīgi pabrīdina,ja mums ir kas sarunāts(ja plāni mainās). Un ja no manas puses kas mainās,es arī brīdinu,jo zinu.,ka ar mani rēķinās.
Protams , ja gaidu mājas un kavēsies , lai padod ziņu un ne jau lai atskatītos,bet gan lai zinu ,ka viss ir kārtībā. Tieši tāpat rīkojos es, pabrīdinu ja kavēšu.
Vēl man ir svarīgi,lai otrā puse parāda ,ka esmu svarīgs cilvēks viņa dzīvē,lai jūtos mīlēta, bet tanī pat laikā tiek dota personīgā telpa, tādiem pašiem principiem jāvadās arī man.:-)
Uzticība, nemelošana, cieņa ir lietas kas ir pašsaprotamas.

Mūsu attiecību galvenie pamatprincipi būtu - neizlemt neko vienpersoniski un rēķināties vienam ar otru! Tas ir tas, kas uzreiz ienāca prātā, sīki smalki nedomājot...

Manuprāt, ir grūti definēt kādus attiecību principus abstrakti, t.i., nedomājot konkrēta partnera kontekstā. Domāju, ka ļoti būtiski ir tas, lai abi partneri būtu aptuveni līdzīgi savā vērtīborientācijā, mērķos, ambīcijās un pasaules skatījumā.
Es viennozīmīgi esmu par uzticību, bet brīvību, rūpēm, bet otra viedokļa cienīšanu, siltumu, maigumu, bet ne uzmācību.
No paša pieredzes varu sacīt, ka ir briesmīgi, ja partnere izrāda greizsirdību, cenšas kontrolēt, "zāģē", pārmet, īd un atsakās mani pieņemt tādu, kāds esmu.

, "

zāģē", pārmet, īd un atsakās mani pieņemt tādu, kāds esmu.

Tieši to es diezgan bieži dzirdu no draugiem/draudzenēm ,ko nekādi nesapratīšu kā var nīdēt,pārmest otram kautko, ja tanī pat laikā saka viņa /viņš man tāds un šitāds,bet sūdzas,ka nepieņem pašus.:-|

Nevaru nodefinēt kaut kādus konkrētus principus... Mēs vnk esam labākie draugi un viena komanda. Bez otra neko neplānojam, vienmēr visu atstāstam (gan ikdienas notikumus, gan plānus u.c.), draugi kopīgi, brīvdienas pavadam ar ģimeni kopā, risinam sarežģītas situācijas kopā, iekuļamies nepatikšanās kopā... :-D Neviens nevienu nekontrolē, bet abi esam informēti par katru otra soli - un tas viss ir brīvprātīgi, tā bijis jau kopš paša sākuma. Nespēju iedomāties savādākas attiecības...

Mūsu starpā viss notiek pats no sevis. Viss iepriekš nosauktais vienkārši ir, nekad nav bijis jāprasa- pastāsti man kur tu šodien biji, ar ko, ko darīji, man ļoti patīk, ka mēs esam kā komanda, varētu teikt- kā viens vesels, jo nav tāda lieta, ko savam mīļotajam nevarētu pateikt un viņam ir precīzi tas pats... Mājas darbus ļoti bieži darām kopā, atpūšamies kopā. Otrs cilvēks ir viss, kas ir nepieciešams, ja ir jāizsūdz kāda bēda, ja jānostrādā kādi podi vai pat nepieciešams iepirkties! (l)

Galvenais, lai abi esam kā viena komanda. Man nav tādu striktu principu, tomēr zinu, ka partnerim jābūt man łoti līdzīgam, ar tādām pašām vērtībām un pret otru jāizjūt cieńa, respekts, mīlestība un uzticība.