Iespējams, klasisks storijs.
Bija pavasaris, liela iemīlēšanās un taureņi, šķiet, ne vien vēderā, bet pa muti kāpa ārā.
Tas ilga aptuveni trīs mēnešus. Tad sākām vairāk dzīvoties kopā ikdienā, es pārsvarā nakšņoju pie viņa, visos tusiņos bijām kopā, utt.
Nu un tad pēdējā mēneša laikā ir kaut kāds disāsters. Es redzu, ka viņš rūpējas par mani savā veidā (puisis vēl ir nenobriedis), taču ir ļoti pieradis pie tā, ka es esmu blakus, un vairs to neliek augstā vērtē. Nu tā- es esmu tepat, es nekur nepazudīšu. Var stulbi jokot, es bieži vien jūtos tikai kā ērts "pielikums".
Esmu gana liela reāliste un zinu, ka jūs varbūt teiksiet- nekā tur nebūs.
Bet, no otras pues, es esmu ļoti jūtīga pēc dabas un vells.. es esmu iemīlējusies. Un man gribas ticēt, ka var kaut kā atgriezt vismaz ceturtdaļu no tām sajūtām.
Tad nu galvenais jautājums (varbūt jums ir pieredze ar to) - kā likt puisim saprast, ka es nebūšu visu laiku blakus, ka es varu arī pazust? kā likt atkal novērtēt? kā atgriezt to "dzirksteli"?
jauku piektdienu! :)
142
