hello
viss sāp. šķiet, ka pārbrauca pa nakti traktors pāri, bet nē - tikai vakardienas ātrie skrējieni pa trim piegājieniem. zinot, ka varu izturēt ilgus kardio, brīnos, tomēr visa sāpe gan jau slēpjas līdz galam neiesildītā ķermenī. rīt vairs nesāpēs - ar šo domu es turpinu kustēties šodien.
nopietni, līdz šai dienai man likās, ka tādi superīgi vecāki ir tikai instagramā. un tad šodien dabūju tiesāt mazo sporta spēles, kur papildus bērniem piedalījās arī tēvi. ej tu nost, cik viņi bija superīgi, atsaucīgi, uzmundrinoši. un kaut kur klusi tomēr ticu, ka arī mums viss tomēr būs nokārtojies, un arī mums būs tētis ne tikai dokumentos un telefona ekrānā, bet arī dzīvē, lai man nebūtu jābūt lielajai māsai, mammai, tētim utt. vienā personā. viss būs labi.
un mēdz būt mirkļi, kad, stāvot vēl karsta vannas istabā, pēkšņi attopies, ka jau trīs gadi pagājuši, kopš atklāju sev rokmūziku, un cik skaists laiks tas bija, un ceri, kaut būtu tikpat skaisti mirkļi arī nākotnē. būs.
viss noteikti būs.
nu tā, visu lielo saviļņojumu norakstīju. var mierīgi gatavot pusdienas.
(nelietes tādas, runā par nikotīnu tad, kad pašai visvairāk gribās, bet nē, nedrīkst. naudas žēl un bailes par atkārtotām cik necili būtu nomirt no nikotīna tepat uz dīvāna lēkmēm attur. palikšu gribot, haha)
649
