Īstais vai šī brīža attiecību materiāls?

Mamma pareizi saka!:-)

Pilnīgi vienādiem cilvēkiem kopā būt patiesībā ir ļoti grūti, tāpat kā pilnīgiem pretstatiem. Attiecībās ir jābūt kaut kam kopīgam un kaut kam atšķirīgam. Pareizi tava māte saka.

Negribu būt kopā ar vīrieti, ar kuru neizjūtu to jauko emocionālo saikni.. Dzīve piespēlē dažādas grūības.. lai tās kopīgi pārvarētu, manuprāt, ir jābūt lielai mīlestībai pāra starpā :)

Negribu būt kopā ar vīrieti, ar kuru neizjūtu to jauko emocionālo saikni... islaicīgi var bet kamer atrod kadu citu sakarīgāku. :D

Vai tā ir muļķīga iedoma, ka ideālās attiecībās abi reizē izdomās pagriezt galvu un saskūpstītīes, gribēs skatīties tās pašas filmas, būs ar vienādu dzīves skatījumu un vienādu gaumi uz ēdienu, mūziku u.c? Vai tomēr mēs dzīvojam kaut kā līdz atrodam to īsto ar kuru ir tā, ka saskan ļoti, ļoti?

Es domāju, ka nosauktas ļoti virspusējas lietas, kuras nav sevišķi svarīgas. Daudz nozīmīgāk ir būt "uz viena viļņa" emocijās un uzskatos - domās par nākotni, vērtībās, skatījumā uz pasauli un tamlīdzīgi. Bet tāpat mēs katrs esam personība, tādas perfektas sakritības ikvienā jomā nekad nebūs, un nevajag arī būt.
That being said, būt ar kādu kopā tāpēc, ka "kurš tad cits mani pacietīs", nav sevišķi godīgi!

Uzskatu, ka emocionālai kopības sajūtai ir jābūt, bet tas nebūt nenozīmē vienādu mūzikas gaumi vai stila izjūtu, piemēram. Tas drīzāk man asociējas ar to, ka varat atrasties vienā telpā, katrs darīt kaut ko pilnīgi citu, tomēr justies ļoti labi vien tāpēc, ka otrs ir blakus.
Mums ar draugu kopumā ir stipri dažādas intereses un viss pārējais, tomēr jūtamies kopā ļoti labi, tā emocionālā saikne ir kaut kā pāri tam visam, to nevar ielikt mūzikas gaumes vai rakstura iezīmju rāmjos.

Bet vai mūzika, ko otrs klausās un līdzīgi sīkumi neveido to kopumu?

Ja jums ir dažādas gaumes, nekaitina, ka otrs klausās smago metālu, kamēr otram riebjas? Mēs, piemēram, viens uz otru padusmojamies, kad viens rāda savu mīļāko filmu un otram tikmēr ir garlaicīgi vai šoks "kā ko tādu var skatīties"? Mani nogurdina tas, ja viņš klausās to savu mūziku no rītiem. Tajā pašā laikā, kad esmu pie viņa viena mājās pa dienu, nereāli gaidu, kad viņš pārnāks mājās, lai var samīļot, pamīlēties, pagulēt kopā. P.s. mēs vēl nedzīvojam kopā! Uz priekšdienām plānojam, bet neesmu 100% pārliecināta vai gribu. Ir brīži, kad čīkstu, ka nevaram būt kopā, katrs savā pilsētā, katram savs darbs, ir brīži, kad gribu pabūt viena, atpūsties no viņa. Varbūt tik sarežģīti, jo abi pēc horoskopa esam Dvīņi? :-D

Reizēm es no sirds domāju, ka esam viens otram, jo liekas, ka mani neizturētu kāds cits ar visām iegribām, niķiem utt. un neviens tā nav rūpējies, tā mīlējis mani, es cenšos maksimāli viņu saprast, rūpējos,atbalstu. Reizēm atkal liekas, ka mēs esam no divām dažādām pasaulēm.

Man ir bijis un joprojām ir ļoti līdzīgi. Viņš man ir absolūts praktiskais gars - radītgribošs, strādīgs, gādīgs utt. Attiecību sākumā es ilgi domāju, ka viņam blakus derētu, atvainojiet, govju meita. :-D Jo es esmu mākslinieciska, domīga melanholiķe, viņš - veiksminieks. Zina, ko grib un, ko dara - tas sanāk. Bet ar laiku (nu jau trīsarpus gadu kopā esam) mana velna radziņi un lidotgribošie spārniņi apgriezti. Sāku saprast, ka kopā esam, jo tas ir tas, ko man dzīvē vajag. Jā, un joprojām bieži ir brīži, kad liekas - bet varbūt labāk būtu, ja būtu tā, kā es gribu? Bet tad sāku domāt - es tad pazustu.
Domāju, ka autorei vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas ir kas. Lai saprastu tieši to, kas tev ir vajadzīgs, nevis to, ko tu gribi. ;-)

Nezinu, cik tas palīdzēs, bet varu pastāstīt par savām attiecībām ar vīru. Nebūs vērtīgs viedoklis, bet vismaz vairāk kā tikai mamma.
Man ar vīru nesaskan ļoti, ļoti, nu nepatīk mums vienas filmas, viens ēdiens, vienas izklaides, arī galva skūpstam nepagriežas vienā mirklī. Viņš nesaprot līdz galam to, cik ļoti man ir svarīgi daži cilvēki. Mēs daudz strīdamies, tiešām daudz, ir bijušas neskaitāmas reizes, kad viens no mums kravā koferus, vinš ir vājprātīgi greizsirdīgs, mēs abi esam ļoti ekstraverti attiecībās, kas rezultējas pāris dienu klusumā.
Jā, izklausās, ka ir traki. Ir arī. Dažreiz ir pat briesmīgi,
Bet to visu kaut kas atsver tas, ka, labi, viņš nesaprot, kāpēc man vajag šo un šito, bet viņš ir mani redzējis, zina, ko ar mani darīt, kad man ir patiešām slikti, kad notikusi traģēdija, viņš zina, ka man ir grūti, tāpēc no komandējuma triecas no citas valsts, viņš zina, kā mani mierināt, viņš prot izrādīt uzmanību sīkās lietās, viņš par mani ir cīnījies, viņš mani, šķiet, kaut kādā ziņā pazīst kā neviens, un viņš vienmēr mani atbalsta, kad patiešām vajag. Un vissvarīgākais-mums ir vienāda humora izjūta. Viņš varētu pat mani nemīlēt, bet svarīgi, lai tajā ziņā esam uz viena viļņa. :D

Neiekarota pilsēta, forši teikts. :)

Es piekrītu tam, ka nav jābūt līdzīgiem. Ar draugu esam diezgan atšķirīgi temperamentos.. viņš matemātiskais prāts.. es - radošais gars :D
Tomēr mums ir līdzīgi uzskati dažādos globālos jautājumos, kā arī uz nākotni raugamies vienā virzienā. Tomēr galvenais - kopā ar viņu jūtos labi, harmoniski. Pat domājot par viņu.. ķermenī šķiet parādās siltums (l)

mana velna radziņi

Mani, mani. :-D

Manas mammas draudzenes mātei ir bijis viens ļoti labs teiciens,kura jēgu es nesapratu līdz brīdim kad iemīlējos no pirmā acu skatiena."Kad Tu viņu satiksi Tu vienkārši zināsi". Un tā tas bija manā dzīvē,es ieraudzīju vīrieti un viss,čau!rozā vienradži,varavīksnes u.t.t.Viss,es zināju,ka mēs būsim kopā un viss būs labi.Un tā tas arī ir.Mēs esam kopā un viņš mani pieņem ar visiem nagiem un ragiem,garastāvokļu svārtībām.Ir redzējis manu galvu augsti paceltu un arī zemu jo zemu nolaistu.Un lai gan mēs vel rīvējamies kopā.Es mūsu kopdzīvei spiestu "repeat".
Visi iepriekšējie bija,bija labāk un sliktāk. Bet es sev iestāstīju,ka man vajag šīs attiecības.Izņemot pirmspēdējās.Tām es ļāvos un tās mani aizveda pie esošajam.
Life is life!

Neiekarota pilsēta un marissa skaisti stāsti.
Man šķiet arī ir līdzīgi,kopā dzīvojot mēs abi transformējamies.Cerams,ka uz ko labāku. :-D

Es ar draugu arī esam ļoti atšķirīgi un kaut arī esam 5 gadus kopā, joprojām rīvējamies un cenšamies viens otru pieņemt kādi esam :) Bet es nekad neesmu domājusi, ka tas nav normāli un, ka tā tam nevajadzētu būt.
Manuprāt, problēma nav tajā, ka neesat līdzīgi, bet gan tajā, ka nejūti, ka starp jums ir tā īstā mīlestība.