Esmu kritiska pret sevi un citiem, bieži varbūt pasmejos par kādu, jo liekas joks, bet īstenībā viņam sāp, zinu, ka tā daru, cenšos laboties un noklusētMan ir tāpat, tomēr uzskatu, ka esmu lielākoties ļoti sirsnīga būtne. Vai cilvēks nevar vienlaikus būt ļoti kritisks un patiess, bet tomēr saglabāt sirsnību? :)
Jājūt robeža, kad tev sāk kāpt uz galvas
bieži jau ir sajūta, ka kaut ko negribas darīt, bet, kad izdari, ne mirkli nenožēlo, ka saņēmies
Kad jūs pēdējo reizi pieredzējāt labestības, sirsnības izpausmi no kāda? Kā tas notika?Es cenšos pret visiem ikdienā būt labestīga, tāpēc arī pretī saņemu daudz pozitīvu emociju :)
Vai cilvēks var būt pārāk labestīgs?Nē :)
Kur ir robeža starp sirsnību un naivumu?Manuprāt tās ir atsevišķas īpašības, kam nav jāpāraug vienai otrā. Cilvēks var nebūt sirsnigs, bet tajā pat laikā naivs.. un otrādi... manuprāt :)
kāpēc bērni pieaugot atkārto savu vecāku kļūdas?
Nevar arī skaidri nozīmēt, kas tieši ir labs un kas slikts darbs, piemēram, ja tu dzērājam, bezpajumtniekam iedod naudu, un viņš šo naudu notriec kārtējā pudelē, vai tas bija labs vai slikts darbs?