Sveikas!
Vai zināt tos kaitinošos optimistus, kas ar savu mūžīgi labo garastāvokli mēdz kaitināt tos, kam piktums iemeties sirsniņā? Vai zināt tos smaiduļus, kas staigā pa ielu lietainā dienā un izbauda katru lietus lāsi? Es esmu viens no šiem cilvēkiem...vai arī biju.
Par šo man lika aizdomāties mamma. Kādu laiciņu nebijām satikušās, bet cauri atkalredzēšanās priekam manās actiņās viņa saredzēja ko citu. "Tu izskaties tik nogurusi," viņa teica. Un tas aizsāka manu domu ķēdi. Sapratu, ka pēdējā laikā tiešām nejūtos tik labi, kā kādreiz. Kad pēdējo reizi es visas dienas garumā jutos tiešām laimīga? Kad pēdējo reizi man nenāca raudiens par sīkumiem? Kad pēdējo reizi jutos enerģijas pilna? Pirms apmēram nedēļas vienkārši noraudāju pusstundu un nespēju apstāties. Ja vēl būtu iemesls, tad saprastu, bet tā bimbiņa man uznāca vienkārši tāpat. Līdzko palieku viena, jūtos vientuļa, varētu teikt pat depresīva.. Pirms pāris dienām ar draugu nedaudz saburkšķējāmies par kaut kādu galīgu sīkumu. Atkal plūda puņķi un asaras. Šovakar sēžu te mājās viena un atkal skumjums dvēselē sēž.
Vai kaut kas man ir ar nerviem? Vai vienkārši tāds periods? Vai arī dziļi sirdī mani kaut kas nomāc, tikai pati nezinu kas? Vienmēr esmu bijusi emocionāla, bet nekad šīs emocijas nebija aizēnojušas manu dzīvesprieku..Esmu neizpratnē.
716
