No nabadzības nav jākaunas, bet arī nevajag pārdzīvot, skaust, ka kādam šajā brīdī naudas ir vairāk, pat, ja daudz vairāk.
Viens ir tas, ka jebkurš no šiem stāvokļiem var būt pārejošs, otrs-nekad nevari zināt, cik viegli vai grūti citiem tā šķietami lielā nauda nāk, iespējams cilvēks strādā daudz, smagi, ir bieži prom no mājām, brīvdienās nespēj līdz galam atpūsties. Variantu daudz un dažādu, nedomāju, ka visiem tā nauda nāk viegli un bez pūlēm.
Piemēram, varu nedaudz padalīties ar situāciju savā ģimenē-es nestrādāju vispār, jā, vīrs tagad pelna šķietami daudz, dzīvot varam atļauties normāli, pat labi, bet tās naudas ir tik tāpēc, ka oficiāli viņš saņem tikai minimālo, lielāko daļu algas saņem aploksnē, nodokļi netiek maksāti, jā, tagad naudas ir daudz vairāk, nekā būtu, ja viss būtu oficiāli, taču tas nozīmē, ka, ja kaut kas notiek, no valsts palīdzību nav ko gaidīt, uzkrājumi jāveido pašiem, par nākotni jādomā. Un arī nekad nevar zināt, cik ilgi tas tā turpināsies, iespējams jau rīt viss beigsies, iespējams pēc gada, iespējams pēc 10, garantiju nav. Tā ka katrai maizītei sava garoziņa.