Nu es nezinu gan, vai to ballēšanās kāri vienmēr var norakstīt uz agru jaunību. Man ir tuvu 30, zinu, ka savas ģimenes, paziņu, radu acīs arī izskatos kā mūžīgā ballētāja, kaut gan tā nejūtos. Vienkārši, ja nesēžu mājās divatā ar vīru visas brīvdienas, tad uzreiz rodas tāds iespaids. Man ir ļoti, ļoti svarīgi būt ar draugiem, pavadīt laiku kopā, arī ballēties, jo..es tā atpūšos, es tā esmu pieradusi un man vienalga, cik man gadu un, kā vajadzētu būt. Tagad arī vīrs vairāk tajā piedalās, jo tagad, kad ir sava māja, bieži uzņemam ciemiņus šeit kopā.
Ar to visu es gribu teikt, ka mani par rāmu lauleni nepadarītu neviens vīrietis, es neesmu tāda, kurai pietiek tikai ar otra cilvēka klātbūtni, kopā būšanu, pastaigām, romantiku, sarunām. Un, ja cilvēks tiešām tāds ir, tad viņš tāds ir gan 20, gan 30 gados. Un nav taisnīgi prasīt, lai viņš sevi maina tika tāpēc, ka otrs to grib.
Un ieteikums meitenei iet prom no darba, lai vairāk pavadītu laiku ar puisi, vispār ir absurds. Viņi ir kopā divus mēnešus! Divus mēnešus! Viņi nav ne kopdzīvē, ne precēti, ne vispār ir skaidrs, vai viņiem ir kāda nākotne kopā.
7
