lamāšanās

tik smalkas nianses es neatceros, bet atceros, ka bija sāpīgi

cik dzirdēts, tad heelish ir experte lamāšanās jomā

Bišķi jau jāpalepojas ir, kurš tad sunim asti cels! :-D Runājot par lamāšanos atcerējos šo Romāna Trahtenberga skečiņu - https://m.youtube.com/watch?v=wM76sss2ce0 :-D:-D:-D

Nelamājos (ja sasitu kāju, aiziet autobus utml iesaucos bļāviens, ko neuzskatu par lamu vārdu un reizēm saku "kāda mārrutka pēc", tieši latviski un tas jau ar drīzāk smieklīgi izklausās) un ja kāds lamājas jūtos ļoti neērti un noteikti nav man pa ceļam ar to. Pie kam man ir brāļi, pie kam tētis bija parasts fabrikas strādnieks - viņš viņiem mācīja, ka sieviešu klātbūtnē nelieto necenzētu leksiku un viņi nelieto arī. Loģiski, ka man kā topošai sievietei nelamāšanās tika ieaudzināta jo vairāk. Un tagad vērojot cilvēkus tajā vidē, kādā uzauga un strādāja mans tētis brīnos, kā viņš tāds "smalks" gadījās un kā pamanījās parastus rajona bērnus parastā rajona skolā izmācīt, ka nav jālamājas...

Lamājos ļoti reti. Pēdējā reize, kad tā nopietnāk, bija uzkāpjot uz stikla ;/ Pēc tā gadījuma ticu teorijai, ka lamāšanās palīdz samazināt sāpes :D

Jo tiek izlādētas negācijas, tajā skaitā sāpes.

Lamājos daudz un bieži, vismaz darbā. Ārpus tā diezgan reti. Man tāds darbs, ka atsevišķiem cilvēkiem savādāk nevar ieskaidrot :) no malas esmu dzirdējusi sievieti, kas lamājas kā jūrnieks :D nodomāju, ka briesmīgi.

Lamājos kā jūrnieks. Daudz.

Lamājos, un diezgan bieži:-D

Es esmu vairāk tas nopūtu cilvēks : "ak, vai", "Jēziņ" utt.
Lamāties nelamājos. Neredzu vajadzību.

Bet ja notiek kas pārsteidzošs, es saku "pie svētās matricas ;D", kas pauž manu sašutumu par situāciju :D

Blackone, ja tas ir komplektā ar izteiksmīgām grimasēm, efekts mēdz būt vēl iespaidīgāks!

Nelamājos ar rupjiem vārdiem.
Parasti nopūšos. Dažreiz saku "I dritvai kociņ ar' ārā".

Man reizēm tīk, gribās un iederās lamāties. Bet, lai izklausītos piedienīgāk, lamājos latviski vai itāliski. No krievu lamu vārdiem mēģinu izvairīties.

Lamājo gan - tādās ekstrēmās situācijas kā cormeum minēja. Vēl strīdoties kkāds nelabais iznāk. Bet nu esmu tāda ugunīgi emocionāla :-D

Man pirms gadiem bija strorijs. Satikos ar puisi, abi tādā cerēšanās stadijā, kad ļoti piedomā pie izturēšanās. Mēs bijām ieņēmuši tādu ļoti fancy kursu. Lēdija un džentlmenis satiekas, eleganti izrunājas, flirtē, rozes un mežģīnes. Paliku pie viņa pa nakti, bez bez nekādām tāādām izdarībām. Bija ļoti karsts un es viņam palūdzu, lai atnes kaut ko padzerties. Viņš prasīja, vai gribu aukstu alu. Gribēju. Atnesa, attaisīja. Un tad es tā pēc pirmā malka un no sirds: "Bļa, ku labs!". Tas bija šoks mums abiem.

Kad kaut kas izkrīt no rokāmvai samisējas, tad tiek lietots tas vārdiņš, kas sākas ar B. Piemēram, noliktavā sašķīda alus pudele, tad gan nolamājos, turklāt vēl pirkstu sagriezu, vācot lauskas. Baigā šmuce bija, bet vismaz smuki smaržoja.

Nevilcinos lietot stingrāku vārdu, kur tas nepieciešams. Ja cilvēks ir dirsa, nesaukšu viņu par dibenu vien tāpēc, lai pasaudzētu tos, kuriem austiņas vīst. Strīpbikšu repertuāru ar "b" un "n" gan cenšos savā leksikā neizmantot. Dažkārt tomēr pasprūk.

Strīpbikšu repertuāru ar "b" un "n" gan cenšos savā leksikā neizmantot. Dažkārt tomēr pasprūk.

"b" man pasprūk diezgan bieži :D, bet "n" vārdiņu lietoju, kad uzzinu kaut ko, kas mani briesmīgi neapmierina. Tad saku - Kas par na**j :D šo salikumu dzirdēju no vienas filmas, kuru diezgan rupjā veidā bija ierunājuši latvieši. Tā bija par supervaroņiem.

lamājos un cosmo ballītē arī lamājāmies , nelamājos meitas klātbūtnē , bet ja satiekos ar draudzenēm tad gan mēs varam tā sākt runāt , ka pat dažam labam celtniekam ausis novīstu ..... :-D:-D:-D:-D