Metenītes, Jums patīk lamāties? Reizēm vismaz? Pie sevis kaut vai.....un pat kaut kādās ne īpaši piemērotās situācijās. Vienkārši tāda iekšēja prasība. Un tad tāda škrobe, ka nav pietiekami plašs krājums.....
Personāldaļas vadītāja un ar šoferiem lamājies? Tā, ka ar rupjiem vārdiem? Tas, ka šoferi lamājas, ok, saprotu, bet ko tu viņiem pretī saki? :D Nekad darbā neesmu lamājusies, arī tad, kad ēdināšanā strādāju, nekad nelamājos rupjiem vārdiem, vienreiz gan vienu piedzērušos klienti par idioti nosaucu, bet tur vairs nervi neizturēja :D Bet ka biroja darbā jālamājas :D
Ir gadījies nolamāties pie stūres esot vai pašai pie sevis, kad esmu par kaut ko ļoti dusmīga. Vispār ikdienā, komunikācijā ar citiem nelamājos. Tas gan nenozīmē, ka nemīlu taisīt skandālus. :-D
Nu apmēram tā, un visiem tas ir pats par sevi saprotams... Bet tas nenozīmē, ka kāds aizbraucot uz kādu citu augstākstāvošu iestādi dod tādā pašā garā, vienkārši tas ir mūsu kolektīva ietvaros pārsvarā.
Ir situācijas, kad sanāk... piemēram, kad izkrita no rokām rūpīgi gatavotā torte un izšķīda pa grīdu
Oj, tad gan nevar nenolamāties :D Man sanāk galvā lamāties. Nu skaļi ko rupju saku reti. Starp citu, ar to lamāšanos man bijis viļņveidīgi - ir bijuši dzīvē brīži, kad saprotu, ka lamājos par daudz. Tad arī savācos. Bet man ir tāds rupjš un sulīgs teiciens, kas pielipis brīžos, kad patiešām dusmojos. Tas gan man ir mīļš :D :D
Lamājos. Zinu, nav smuki. Lamājos darbā, strādāju ofisā :D Lamājos retajās reizēs, kad sēžu pie stūres. Lamājos, kad dusmīga. Neesmu perfektā sieviete un vienalga, ko citi par to domā.
mī un žē es domās lamājos nonstop. Darbā un pa ielu gan neklaigāju visādus kaimiņzemes vārdus, bet ja man mašīnā kāds ieliktu mikrofonu, kad braucu viena pati - uhhhhhhh :D Bet es māku savaldīties, jo esmu bērnībā dabūjusi šāvienu ar čību par kkādām neapzinātām rupjībām, ka man vēljoprojām ir mācība uz visu mūžu, ka lamāties skaļi nevajag.
Domās lamājos kā matrozis.:-D Skaļi gan reti var izdzirdēt kādu lamuvārdu, maksimums "bļin" vai "bļāviens", neesmu pieradusi, turklāt kauns. :-) Ja gribas lamāties, tad lamuvārdus aizstāju ar kādu jancīgu, trāpīgu vārdu, vismaz, lai ir neitrālāk.:-D
Bet ir cilvēki, ar kuriem runājot, automātiski iznāk visādi vārdi ārā, pat neapzināti. Parasti, ja par kko cepos, zvanu māsai un viņai vienmēr jāuzklausa mana daiļrunība :D
Viss lamāšanās smeķis, manuprāt, atkarīgs arī no valodas kāda tiek lietota. Pati krieviski nekad nelamājos, bet mani ļoti izklaidē tā lamāšanās kultūras inteliģentā daļa ala "Maskava-Gailīši" un tas viens akadēmiķis, kas uzrakstīja grāmatu lietojot tikai TOS 3 vārdus. Uzskatu, ka, ja nespēju aizsniegt tādus augstumus, tad labāk nav ko. Lamājos latviski, izmantojot vecvārdus un poētiskus izteiksmes līdzekļus - skan spēcīgi! :-D
Pie sevis lamājos ļoti bieži ar visiem krievu skaistajiem izteicieniem. Skaļi ļoti reti un protams, kontrolēju situācijas un apstākļus, kuros to pieņemami darīt.
Jap, lamājos, turklāt ļoti bieži. Kā jau te teica - gandrīz katrā teikumā. Tomēr ir arī kādas robežas, kad zinu, ka nedrīkst lamāties, tad nav problēmu nelamāties. Visbiežāk lietoju krieviskos lamuvārdus, bet gadās arī latviešu un poļu.
302
