Pirmā mīlestība

Par savu pirmo mīlestību uzskatu to, kura spēja būt manā sirdī kopā ar mani vairākus gadus. Tā bija mīlestība pret cilvēku, kuru nepazinu. Mīlestība, kuru nesu savā sirdī ilgu laiku, mīlestība ar kuru kopā izaugu no maza, naiva pusaudža par jaunu, astoņpadsmitgadīgu sievieti. Tie bija pieci gadi, kuru laikā loloju sevī šīs maigās, tīrās jūtas, skaidri zinot, ka tā ir mīlestība. To tikai apstiprināja mirklis, kad konkrēto cilvēku beidzot satiku dzīvē un kopā ar viņu pavadīju galvu reibinošāko, skaistāko savas dzīves gadu, lai pēc tam mēs abi šķirtos un ietu tālāk katrs savu ceļu. Tas laiks asociējas ar bērnišķīgām ilūzijām, nevainīgiem nomoda sapņiem, vēlāk jau ar kaisli un spēcīgām jūtām, arī ar asarām, dvēseliskām un arī tīri fiziskām sāpēm. Taču tagad, kaut pagājuši jau gandrīz 8 gadi, pati esmu pieaudzis cilvēks, kam ir sava dzīve, bet viņam - sava, atceros to laiku un zinu, ka par spīti tam, ka nāks citi cilvēki, varbūt būs citas attiecības, es to cilvēku vienmēr mīlēšu un nekas to nemainīs. Vienmēr, lai cik labi es justos vai cik labās attiecībās ar kādu būtu, atceroties to laiku mani pārņem smeldzīga sajūta, ka tas viss beidzies un to nekad vairs neatgriezt, bet tai pat laikā prieks par to, ka šī mīlestība bija tik skaista, tik trausla un tik brīnišķīga. Un mūžīgi atmiņā paliekoša.

Man tādas raibākas atmiņas ir par iemīlēšanās epizodēm... Bet nebija tā, ka, ar to saistītie pārdzīvojumi, būtu tik ļoti pāri nodarījuši dvēselei.. ka atcerētos ar rūgtumu šobaltdien :)
Spēcīgākās jūtas izbaudu šobrīd jau vairāku gadu garumā kopā ar 2. pusīti :)

Manuprāt, pirmā mīlestība ir tad, kad tu saproti, ka visas iepriekšējās "mīlestības" ir bijušas tikai aizraušanās. Drīz būs trīs gadi, kopš esmu kopā ar savu vīrieti un droši varu teikt, ka šī ir īsta pirmā mīlestība..un šķiet, ka arī būs vienīgā...vismaz pēc manām sajūtām vadoties:-)

Uzskatu, ka īstas mīlestības nevar būt vairākas (bet viena, maksimums divas dzīves laikā), līdz ar to tā pirmā bieži vien ir nevis mīlestība, bet aizraušanās vai iemīlēšanās. Man tāda bija jau bērnudārzā :)

Meitenes, kuras ir piedzīvojušas kārtīgas "pirmās mīlestības" un nebaidās tās arī saukt tik stiprā apzīmējumā, vai pēc tam nākošās mīlestības, kuras pat, iespējams, ir daudz stiprākas un dzīvotspējīgākas, jebkad spēs izkonkurēt to "pirmo mīlestību"? Tādā ziņā, ka būs tāds pats naivums, trauslums, tik patiesas jūtas bez jebkāda racionāla pamata?

Nerea, kāpēc tāds viedoklis, ka viena.. maksimums divas? Īsti neizprotu, es labāk saprastu, ja Tu teiktu, ka tici tikai un vienīgai vienai īstajai, bet te mini, ka maksimums divas.. kas nosaka to, ka maksimums divas vai maksimums trīs?

Apple_pie, jo katram ir tiesības uz otro iespēju. Bet, tā izskaidrojot - ja pirmā nav veiksmīga, tad otrajai ir lielāks cietoksnis priekšā. Ja jau to kāds pārvar, tad tas ir daudz, un ar to pietiek visai dzīvei, bet, ja arī tā neizdodas, tad cilvēks kļūst par ciniķi.

Es vispār nespēju nodefinēt mīlestību, nespēju notvert to vārdu un ielikt kaut kādā rāmīti. Man šķiet, ka tā mīlestība ir kaut kas pavisam netverams, varbūt citiem ir simts mīlestības dzīvē.. un kāpēc nē, ja viņš/-a tā jūtas.. interesanti, daudz par ko padomāt.

Tas gan. Katram tas ir individuāli. Vienam pietiek kaislību enerģijas, lai visus partnerus "mīlētu", bet cits savu lielo uguni sadedzina uz vienu personu un pēc tam dzīvo kā zombijs.

vai pēc tam nākošās mīlestības, kuras pat, iespējams, ir daudz stiprākas un dzīvotspējīgākas, jebkad spēs izkonkurēt to "pirmo mīlestību"?

Manā gadījumā-jā. Man laiku pēc tam bija tāda mīlestība, kuru tiešām diez vai jebkad aizmirsīšu pa īstam, šķiet joprojām tomēr to cilvēku mīlu, kaut gan ir pagājuši jau vairāki gadi, pēc tam visas attiecības tika salīdzinātas ar to, man ir ļoti palaimējies un esmu atradusi kaut ko, kas nešķiet nevērtīgāks un mazāks par to.

Kā jums šķiet - vai var būt tiešām īsta mīlestība, bet bez lielas kaisles? Nu tādas, ka acis sprāgst ārā... vai jums pēc visiem šiem gadiem tāpat ir tāda pati? Vai tas ir pierimis, jūs otru pazīstat ļoti labi un mīlestības forma ir mainījusies?

Droši vien jau, ka var būt arī tā. Cilvēki ir dažādi. Man personīgi tāda mīlestība iet diezgan tuvu līdzās lielai kaislei.

Jo es zinu, ka mīlu savu draugu, tās sajūtas ir labas, kad vakaros aizmiegu blakus, pamostos, varu iedot bučiņu. Bet man nav tādas tik seksuālas kaisles, ka katru dienu gatava mesties virsū, kaut kā tas viss ir pamainījies. Varbūt es tāds cilvēks neesmu.

Apple, cilvēkiem seksualitātes "intensīvums" atšķiras.

Zinu, ka atšķiras, bet dažreiz, kad salasos, kā apkārt visiem ir, liekas, ka nav kaut kas kārtībā, lai gan man jau liekas, ka viss ir labi. :D

Ja pašai šķiet, ka viss labi, tad arī ir labi. :-)

Kaisle ir kaisle - tas ir tikai fiziskā līmenī. Tā nav mīlestības simptoms, tikai ekstra. Mīlestība tāpēc ir mīlestība, ka pēc kaisles noplakšanas (piemēram, pēc daudziem gadiem), kaut kas arī paliek pāri.

Ja, tikai mums tie ir 2,5 gadi, nevis daudzi, tad nu citreiz aizdomājos, kāpēc tā ir, jo sajūtu līmenī, šķiet, ka tā mīlestība paliek tikai lielāka, lai gan uzticība bija mazliet zudusi, tagad tai ir jāatjaunojas/ mums tā ir jāatjauno, kas nav viegli. Mazāk jādomā, pārāk daudz domāju, man mugurā pat stresa kamoliņi no pārāk lielas domāšanas :D

Bet man nav tādas tik seksuālas kaisles, ka katru dienu gatava mesties virsū, kaut kā tas viss ir pamainījies.

Manuprāt, seksualitāte ir mainīga.. arī attiecībās esot .. ir ugunīgāki un mierīgāki posmiņi :)

(..) vai pēc tam nākošās mīlestības, kuras pat, iespējams, ir daudz stiprākas un dzīvotspējīgākas, jebkad spēs izkonkurēt to "pirmo mīlestību"? Tādā ziņā, ka būs tāds pats naivums, trauslums, tik patiesas jūtas bez jebkāda racionāla pamata?

Personīgi man šķiet, ka manā gadījumā pirmo mīlestību izkonkurēt nespēs nekas tieši tā iemesla dēļ, ka tā bija pirmā. Pirmās jūtas, pirmie satrauktie sirds puksti, viss šķita nezināms un tāpēc tik aizraujošs un satraucošs, tik trausls un naivs. Kad atnāca mana pirmā mīlestība, man nebija ar ko to salīdzināt, jo tās bija pirmās attiecības, viss notika pirmoreiz, tāpēc pasauli uzlūkoju caur rozā brillēm. Protams, man pēc tam ir bijušas attiecības, kuru sākumā arī bija satrauktie sirds puksti un taureņi vēderā, taču tai pat laikā tas likās citādāk. Ne tā kā tad, kad tas viss tika izjusts pirmoreiz mūžā. :)