Man ir bijusi tikai viena mīlestība. Es vienmēr, jau no mazotnes esmu bijusi racionāla, bet viņa dēļ noticēju tai vienīgajai, īstajai mīlestībai, tai mūžīgajai. Satiku es viņu netīšām, uz Operas kāpnēm gaidot pavisam citu cilvēku. Mēs runājām. Viņš bija kaut, kas neaptverams, toreiz. Tik atbilstošs man, tās frāzes, tie izteiktie mērķi, tās ambīcijas, tas pasaules skatījums, un tam pa vidu tā neglābjamā romantikas stīga. Mēs runājām divdesmit minūtes, tā itkā būtu seni paziņas, bet nekad nebijām viens otru redzejuši...nolēmām tikties arī turpmāk. Tā tikāmies kādu laiku, mums bija sava spēle- negaidīti uzrasties pie otra darbā, pieturā,pasākumos, vai abiem vien zināmās vietās. Kādā trešajā tikšanās reizē es sapratu, ka esmu iemīlējusies un man tas bija savādi, pat ļoti. Netipiski. Izjūtas bija vairāk bailes, bailes, ka esmu saistīta ar kādu. Bet mēs nekad neesam bijuši kopā, vai tuvi, jo viņš izvelējās doties piepildīt savus sapņus, kamēr es izvēlējos palikt. Tagad viņš ir manā draugu lokā- vēl aiz vien, fascinējošs vīrietis- izskatīgs, ar ļoti labiem sasniegumiem savā jomā, cīnītājs, bet man vairs nav nekādu emociju pret viņu. Tā maģija ir zudusi, tagad tās vietā ir tukšums. Toreiz, būtu gatava skriet uz otru pasaules malu viņa dēļ, ja viņs to vēlētos, bet viņš nevēlējās. Tagad viņš vēlas, bet es nevēlos. Iespējams, kaut kad nākotnē.