Es par pirmo, īsto mīlestību uzskatu attiecībās, kurās gan man atzinās mīlestībā, gan es to izdarīju. Pirms tam bija tikai uz simpātijām balstītas draudzības.
Man bija 16-17 gadi. Iepazināmies caur draugiem. Bijām iemīlējušies ļoti, abi. Nu bija tā, ka kopā jāpavada katrs mirklis, visa pasaule grozās vienam ap otru, bija arī daudz drāmas, jo abi jauni, nesavaldīgi, hormoni trako, prāta nav. :-D Viss rezultējās kopdzīvē tikko man palika 18. Nodzīvojām kopā kādu gadu.
Viss beidzās, jo ar laiku izrādījās, ka viņš nav tāds, kādu biju viņu iztēlojusies, viņš man daudz darīja pāri (emocionāli), vairākas reizes pašķīrāmies, salabām (es kaut ko piedevu vai viņš it kā piedeva man tajā, par ko pats man bija iestāstījis, ka esmu vainīga). Izšķīrāmies, kad tiešām palika jau par traku. Ļoti pārdzīvoju.
Nozīme? Pirmās lielās, nopietnās jūtas. Un mācība, ko sieviete (nu toreiz biju sīks skuķis) drīkst pieļaut, kāda attieksme jāsaņem.
Neteikšu, ka man ir pozitīvas sajūtas tagad par to visu. Uzskatu, ka kaut kādā veidā vajadzēja izšķirties, palaist vienam otru pirms kopdzīves, lai tā nemaz nenotiktu. Iemīlēšanos nenožēloju, kopdzīvi un attiecību vilkšanu garumā gan.
134
