Sveikas! Mazliet ieskicēšu savu situāciju un palūgšu izteikties tām, kam ir bijis līdzīgi, vai kas vēlas ko piebilst. Pārāk sīkās detaļās neieslīgšu, tāpēc būšu pateicīga, ja nejautāsiet, ar ko es nodarbojos, kādas ir manas intereses vai vēl kādas detaļas, jo...es vēlētos sākt dzīvi praktiski no jauna, no nulles. Protams, kaut kādi pamati saglabāsies - iepriekšējie tuvākie cilvēki, rakstura iezīmes utt... Bet ideja ir tāda, ka esmu krietni vien pazudusi sevī. Esmu gājusi cauri dažādām pārmaiņām, kā jau mēs visi. Bet bieži vien rodas iespaids, ka pārmaiņas vaktē mani ik uz stūra, lai varētu izplēst robu manā dvēselē un iepilināt kādu darviņu manā psihē. Patlaban šķiet, ka, lai kādu ceļu es izvēlētos, lai kā riskētu un censtos, esmu vienmēr uz nepareizā ceļa. Ar ko sākt, lai pamazām atsāktu lūkošanos uz sevi kā uz personību? Uz mirkli apstāties, paņemt iedomātu lapstu un parakt mazliet dziļāk, izķidāt savu iekšējo pasauli? Vai, tieši otrādāk, mest pie malas spriedelēšanu un sīkumainību, paķert jaunu dzīves ceļu un slāt pa to? Jāpiebilst, ka esmu cilvēks, kas izteikti klausa sirdij, tāpēc nevaru gluži sūdzēties, ka trūktu drosmes sekot sapņiem un riskēt, pat kāpt sev pāri. Bet tomēr - kā lai restartē sevi, no kā lai sāk? Es pat īsti nesaprotu, vai ir nepieciešams spēriens pa pēcpusi, vai tieši otrādāk - omulīga ieritināšanās zem segas un pazušana saldos, relaksējošos sapņos (pie gultas paturot mīļākos kārumus).
Kā jūs esat restartējušas savu dzīvi? :-)
812
