Arī pievienojos bēdzēju pulciņam.
Pirms kāda laika, precīzāk, pirms diviem gadiem, manā dzīvē bija tāda pati situācija. Līdz tam salīdzinoši veiksmīgi biju strādājusi profesijā, kuru biju ieguvusi ar dažādu kursu palīdzību. Īrēju dzīvesvietu Rīgā, kur bija gan draugi, gan viss tas par ko es, meitene no mazpilsētas, vien varēju sapņot, taču ar laiku jutu sevī iezogamies aizvien lielāku tukšuma sajūtu. Ierastās izklaides vairs nespēja iepriecināt, jaunus hobijus un domubiedru grupas negribēju meklēt, darbu apmeklēju ar pienākuma sajūtu, ne prieku. Katra diena sākās ar nepiepildāma iekšējā tukšuma un neapmierinātības sajūtu, kuras dēļ pametu galvaspilsētu, mēģinot sākt savu dzīvi citā vietā, taču, kad nelīdzēja arī tas, sapratu, ka tas, ko patiesi vēlos, ir pilnīga, krasa dzīves maiņa citā valstī, starp citā valodā runājošiem cilvēkiem, internacionālā vidē. Tolaik, padomādama tikai par to, ka jāiekrāj nauda, devos prom, ne reizi šo izvēli nenožēlodama. Jā, sākums nebija rozēm kaisīts, taču arī es nekad neesmu bijis pārāk ambiciozs cilvēks. Nebaidoties darīt arī pavisam vienkāršus darbiņus, nebaidoties īrēt kabatas izmēra istabiņu dzīvoklī ar vēl vairākiem citiem mana vecuma cilvēkiem, uzsāku savu dzīvi pilnīgi svešā valstī un vidē, taču varu apgalvot, ka tieši tas bija tas, kas man bija nepieciešams, jo nemaz nemanīju kā jaunajā vietā sāku aizmirst par savu tukšuma sajūtu. Visu manu ikdienu aizņēma jaunās dzīves uzsākšana. Pēc tam sāka parādīties jaunas iepazīšanās, jauni hobiji, jaunas intereses. Parasti jau saka, ka no sevis neaizbēgsi, taču man gribas teikt tieši pretējo - tas ir iespējams! Ir cilvēki, kuri nejūtas labi kādā vietā, neskatoties uz to, ka tā ir viņu dzimtene. Savukārt ir vietas, kurās nonākot, sāc justies pilnīgi savādāk, labāk. To ir grūti izskaidrot, taču tā ir. Tagad skaidri zinu, ka valsts, kurā atrodos, būs tā, kurā arī pavadīšu savu dzīvi. Esmu vairākkārt bijusi ciemos uz Latviju, taču pēc pirmo divu dienu sajūsmas par atkalredzēšanos ar ģimeni, atkal sajūtu sevī iezogamies to sajūtu, ka neesmu savā vietā, ka nespēju Latviju, neskatoties uz to, ka esmu tur dzimusi un augusi, izjust kā savu vietu. Ir valstis, kuras jūtam kā savējās, ir valstis, kuras ne. Ja izdodas atrast to savējo, tad manāmi mainās arī cilvēka iekšējā pasaule, skatījums uz dzīvi. Tā ka saku - bēdz! Protams, vispirms pārliecinies, ka Tev ir aptuveni skaidrs plāns kā jaunajā vietā iedzīvoties, kur palikt pašā sākumā utt.utjp., taču dodies! Un 30 vispār nav nekāds vecums! Ja Latvijā nav ne sapņu darba, ne vīra, ne bērni, respektīvi - nekas, kas spētu atturēt no došanās prom, - dodies! Labāk riskēt, mēģināt, rīkoties, nekā pēc tam visu dzīvi domāt par to, kā viss būtu varējis mainīties, ja to būtu izdarījusi! Lai izdodas! :)
401
