Tad nu izklāstīšu savu problēmu, un ceru, ka palīdzēsiet ar padomu, nevis nosodījumu. Pirms diviem gadiem, draugs izteica vēlmi, ka grib suni. Es neesmu nekāda dzīvnieku mīle, bet tobrīd piekritu ar nosacījumu, ka visas rūpes par suni jāuzņemas viņam pašam. Viss bija labi, līdz draugs nomainīja darbu. Šobrīd viss ir pagriezies kājām gaisā. Draugam ir specifisks darbs, kura dēļ viņš mājās ir tikai pāris dienas mēnesī. Tagad visas rūpes ir uzgrūstas man. Es saku godīgi, ka man tas suns galīgi nepatīk, viņš mani tracina, līdz ar to, es nevaru par viņu parūpēties tā, kā būtu vajadzīgs. Viņš ir liels suns. Esmu mājās viena ar suni un zīdainīti, katra pastaiga man izvēršas par murgu, netieku galā ar viņu. Tagad katru vakaru man birst asaras, jo nevaru izturēt to suni. Es sāku domāt, par jaunu saimnieku meklēšanu, kuri to suni mīlēs. Tagad mani moka sirdsapziņa, ko darīt- mocīt sevi un suni arī turpmāk, vai tomēr atrast viņam jaunas mājas. Ko jūs ieteiktu?