Ar vairakiem berniem no majas vispar iziet ir varondarbs- vinus visus nomazgat, paedinat, sagerbt, sakemmet, salikt bagazhniekaa autosedekliishus, ratus, ritenjus, skuuterus, slidas, sapakot eedamo un dzeramo, salikt otras drebju kartas uu tee tee....
Tas nav varoņdarbs, tā ir izvēle. Varones ir tās mātes, kas mēnešiem guļ uz saglabāšanu, tās, kas, zinot, ka ir liels risks, ka neizdzīvos viņa vai mazais, vai abi tomēr mēģina dot dzīvību vēl kādam cilvēkam. Robīte, piemēram - viņai galīgi ar otrā laišanu pasaulē viegli negāja. Māka saorganizēties nav varoņdarbs. Loģiskā domāšana nav tikai varoņiem. Tad jau jebkurš priekšnieks ir varonis - kaut kā tak padotos savāc. Un tagad nevajag sākt par to, ka viņam par to maksā, ja nemaksātu, nedarītu. Mammas neviens nespiež dzemdēt, tā ir izvēle. Varonis ir cilvēks, kas izdarījis ko īpašu, nevis dabīgi savairojies un, netipiski mūsdienām, nav pametis bērnus novārtā un nogrūdis vecākiem, turklāt, spēj tos saorganizēt. Tam dabigi tā jābūt, nevis tas jāuzskata par ko īpašu. Īpaši ir tad, kad Tu meties mašīnai zem riteņiem, lai izglābtu to bērnu, nevis dzemdēt, barot un ģērbt. Varonība ir tad, kad riskē ar sevi, lai citiem būtu labi.
Šķiet, mūsdienu sabiedrība ir kļuvusi tik egoistiska, ka pat varonība attiecas vien uz sevi - savākt pašas sadzemdētus bērnus, kaut tā pēc būtības ir tik pat dabīga lietu kārtība, kā WC apmeklējums no rīta. Jūs ko? Ja nebūtu varones, savāktu 3 un lai pārējie 2 paši tiek galā? Really? Vai pabarotu 2 un pārējie 3 lai paši pameklē ko ēst?
"Es taču nepametu bērnus, kaut ir sievietes, kas to dara!" Ziniet ko? Tas ir kā ar bomžiem autobusā. Var darīt lietas pareizi, jo tā ir normāli un var uzskatīt, ka būt normālam ir kas īpašs. Lai gan, lasot jūsu komentārus, būt normālai tiešām ir īpaši.