Tūlīt atkal izcelšos ar nepopulāru viedokli, bet man šķiet smieklīgi tas, ka Latvijā, ja esot galva uz pleciem, var pelnīt vismaz 1000, bet ja neko nemāki darīt, tad saņem vien minimālo. Kā tas ir jāsaprot - ja neko nemāki darīt? Vai tādā gadījumā visi tie cilvēki, kuri saņem labi ja minimālo algu, Latvijai vispār nav vajadzīgi? Vai visi šī viedokļi pārstāvji, liekot roku uz sirds, var apgalvot, ka varētu iztikt bez pārtikas veikalu pārdevējiem, kuri viņiem pārdod preces; tualešu tīrītājiem, kuri rūpējas par sakoptām labierīcībām; sētnieku, kurš 5:00 no rīta tīra ietvi kā ziemā, tā vasarā; trauku mazgātāju, kurš spodrina restorāna šķīvjus utt.utjp. Vai šie un vēl daudzu citu amatu pārstāvji skaitās nekam nederīgi cilvēki, kuri neko jēdzīgu nemāk darīt, tāpēc ir pelnījuši tik zemu, pat smieklīgu atalgojumu? Tā teikt - priecājies vien par saviem 200 eiro, neveiksminiek! Tas ir nožēlojami, ka valsts nevar nodrošināt normālu atalgojumu arī tiem cilvēkiem, kuri nav ieguvuši n-tās augstākās izglītības un nestrādā ūber krutajos darbos, bet dara to, ko dara. Tas nav normāli, ka vidējās istabu (un te es nerunāju par dzīvokļiem!) cenas galvaspilsētā bieži vien pielīdzināmas minimālās algas apmēram.
Ja Latvijā būtu tik laba dzīvošana un katrs varētu svilpodams pāris štukas mēnesī nopelnīt, Anglijas un Īrijas zemeņu lauki un fabrikas nebūtu pilnas Latvijas pilsoņu. Bet nu protams - pēc vairuma domu gājiena, tie ir tie neveiksminieki, kuri neko citu darīt nejēdz.