Bērns - kādēļ?

Daenerys1, Tavs scenārijs ir absurds. Tu aprakstīji situāciju, kurā nevienam pārim bērnu nemaz nebūtu.
Pie situācijas, kad abiem bērnus kategoriski negribas, to nākšana pasaulē NEKAD nenotiek. Ko tur spriedelēt par kaut kādiem nolupušiem nagiem un jautāt sev "kāds labums no bērna?"???

Es gan pazīstu vairākus cilvēkus, kas ir pateikuši, ka nožēlo, ka ir radījuši bērnus.

Ja jau ļoti meklē, tad jau var kādu arī atrast.
Ja šādu cilvēku būtu daudz tad cilvēce būtu izmirusi.

Sieviete nogurs no pienākumiem, kurus nekad nav gribējusi, vīrietis viņai nepalīdzēs, jo arī viņš nevēlas šos pienākumus. Kašķi, skandāli, nemazgāti mati, nolupuši nagi, negludinātas drēbju kaudzes, nepiepildīti karjeras sapņi, sānsoļi, dzeršana bārā līdz 5 rītā, jo mājās negribas iet, jo tur brēc bērns un zāģē pārgurusī sieva

Izcilā karjeriste kopa ar ģēniju vīru nevar tikt ar bērnu galā ?
Nevajag būt tādam lupatām.

Daenerys
Lasot tevi ir diezgan skaidrs kapec tu bernus nevies un kadel tev ir tada nepatika. Ja tu zini to, ka tava vecmamma nozelu bernj esamibu, tad tas tevi zemapzina ir iesedies. Tapat var gadities tev mazai esot nacies dzirdet dazadas frazes par to, ka berns tas ir slikti, dzive sabojata. Tu pat vari to vairs neatcereties, bet tada iespeja pastav. Tai tavai nevelmei un parspiletajai nepatikai, izlasot visu tevis rakstito, ir daudz dzilakas saknes neka tev skiet.

Vasarasmeita - Kāpēc tāda krasa domu maiņa?

Bet vispār es jūtos amizanti...
Visu mūžu (cik nu sevi esmu apzinājusies) es arī esmu domājusi precīzi tā kā Daenerys1.
Ar putām uz lūpām mēģinājusi cilvēkiem stāstīt, ka tieši tā es jūtos un, ka tieši tik pretīgi un nepatīkami man ir visi bērni un ka tas ir normāli, ka kāda tā jūtas. Mani biedēja un lika slikti justies doma, ka mans bijušais puisis sāk runāt par bērniņu. Tas bija brīdis, kad sāku domāt par nebūšanu kopā, jo mani pat kaitināja, cik ļoti viņam patīk bērni.
Un kas bija viskaitinošākais?
Tas, ka kāda māte vai vecāka sieviete pie šādas attieksmes atļāvās pārgudri vīpsnāt, skatoties no augšas "labi, labi, redzēsim, ko Tu runāsi pēc 10 gadiem". Es vienmēr pie sevis domāju "jā, jā... gan jau jūs redzēsiet, ka arī pēc 10 gadiem man jumts būs vietā, atšķirībā no jums".
Un neticami, ka ir pagājis tik īss laiks, kopš es jūtos pavisam pavisam citādāk un esmu starp tām, kuras vīpsnā par tādiem tekstiem, kā raksta Daenerys. Vēl tikko es biju turpat, bet tik īsā laikā manas domas izmainījās. Ne tāpēc, ka netīšām paliku stāvoklī. Mēs bērniņu plānojām man vēl īsti nemaz to negribot (drusciņ piekāpos vīram, jo viņš līdz asarām gaidīja brīdi, kad teikšu - jā, šogad varam) un es visu grūtniecības laiku neesmu jutusi nekādu saikni ar bērnu. Mazulis man nešķiet ne dzīves piepildījums, ne mans otrais es, ne arī kas cits. Gluži vienkārši - atsevišķš cilvēks, kurš radies no mūsu mīlestības un kuru es uzskatu par izaicinājumu izaudzināt par patstāvīgu un vērtīgu cilvēku. Ne tāpēc, ka man ir parādījušās sūrākās mātes jūtas. Nē, man joprojām neizraisa sajūsmu svešu cilvēku bērni uz ielas, es joprojām neesmu ieraudzījusi un nesajūsminos par savējo un es joprojām uzskatu, ka sievietes vēlme bērnā saskatīt savas dzīves lielāko piepildījumu ir drusciņ psihiska novirze, kas traucē bērnam dzīvē (jo neviens bērns nav laimīgs no apziņas, ka "bērniņ, Tu esi viss, kas man ir, es tev esmu atdevusi visu savu dzīvi un laiku, utt).
Un ar visu to, es ļoti gaidu to brīdi, kad sāksies dzemdības, lai cik sāpīgas viņas nebūtu (iepriekš dzemdības ir bijusi viena no lielākajām bailēm), lai ieraudzītu to vienīgo bērnu uz pasaules, kuru mēs mīlēsim, kurš būs tas, kuru man būs prieks redzēt un kura dēļ uzlabot, nevis pazudināt savu ES, lai būtu viņam nevis tikai akla, beznosacījumu mīlā iegrimusi aukle, bet spēcīgs un iedvesmojošs piemērs dzīvē.
Ar to es gribu teikt, ka daudz kas mainās. Agri vai vēlu, bet tomēr.
Pat cilvēkiem, kuri ir tik kategoriski.
Bailes no bērniem ir tiem, kuri ir nepārliecināti par sevi, savu spēku un spēju palikt pašiem par sevi arī pēc bērna ienākšanas dzīvē.

Mēs pārstājām iet uz ballītēm ne tāpēc, ka nav vairs laika un iespējas, bet tāpēc, ka pamainās prioritātes, dzīves jēga.. un vairs negribās skriet apkārt. Ar draugiem satikties -jā, tusiņi gan likas kā izniekots laiks.
Dzīves posms līdz bērna piedzimšanai man viennozīmīgi tagad liekas bezjēdzīgs, kaut gan taču dzīvojām un savi prieki bija.. tik liekas jēgas pamaz.
Bet, ja tas klikšķis nenotiek, tad gan man žēl gan vecākus, gan bērnus. Es neuzskatu, ka būšana par vecākiem ir piemērota visiem.

Man liekas, ka visiem cilvēkiem noteikti nevajag pa bērnam, un tiešām - ne visi ir tam piemēroti un to grib. Lielākais pēdējā laika izbrīns bija par to, kad apvaicājos paziņai, kā viņa ar vīru izdomāja, kurā brīdī tieši vēlas bērniņu. Ziniet, kāda bija atbilde? "Kad kopdzīvē sāk palikt garlaicīgi, tad ir īstais laiks...". Nopietni? Ticu, ka daudziem pāriem, kad attiecībās iestājas sava veida rutīna, tad, lai nebūtu garlaicīgi, tiek radīts bērns.
Man pašai nav ne izteiktas vēlmes radīt bērnus, ne arī kā speciāli no tā izvairīties. Ja būs bērns, tad labi, un noteikti rūpēšos par viņu ar visu savu sirdi, bet neliekot kā prioritāti pirms sevis un sava vīra. Man liekas, ka bieži vien bērniem ir par daudz atļauts, un nevaru izturēt bērnu niķošanos, raudāšanu, līšanu visur, mantu plēšanu, smērēšanu utt. Ja bērni ir sakarīgi, tad man viņi patīk, bet tas prasa ļoti lielu rūpību no vecākiem un tiešām iedziļināšanos audzināšanā.

Visticamākais ka tā ir bērnības trauma, vai trūcis vecāku mīlestības, vai pārdzīvots kaut kas īpaši nepatīkams.
Cilvēki savu nākotnes ģimenes modeli pamatā mācās no vecākiem.
Protams neviens nekopē savus vecākus burtiski un daudzko dzīvē var darīt savādāk, taču ieliktie pamati ir ļoti spēcīgi

Es neizslēdzu varbūtību, ka pēc 10 gadiem es varētu sagribēt bērnus, nu, tas būs cits stāsts. Šaubos, ka tā notiks, bet neizslēdzu. Tas, ko es izslēdzu pilnīgi noteikti - ka man kādreiz dzīvē būs tā, ka bez bērna mana dzīve liksies tukša, nevērtīga un ka es nelaimīga raudāšu spilvenā dēļ tā, ka man nav bērnu, kā man daudzi mēģina iestāstīt. Nu nebūs tā. Cilvēkiem domas un attieksme mainās, bet ne jau tik kategoriski. Tas ir tikpat apsurdi kā uzskatīt, ka sievietes, kuras ļoti ļoti vēlas tikt pie bērna un taisa n-tās mākslīgās apaugļošanas, pēkšņi varētu sākt nīst bērnus un izsargāties, un plānot abortus. Tāda sieviete var iemācīties būt laimīga arī bez bērniem, bet nu galējai viedokļa maiņai es neticu.

Vai bērns ir nepieciešams un piemērots visiem?

Nee!;-)

Nē, man joprojām neizraisa sajūsmu svešu cilvēku bērni uz ielas, es joprojām neesmu ieraudzījusi un nesajūsminos par savējo un es joprojām uzskatu, ka sievietes vēlme bērnā saskatīt savas dzīves lielāko piepildījumu ir drusciņ psihiska novirze, kas traucē bērnam dzīvē (jo neviens bērns nav laimīgs no apziņas, ka "bērniņ, Tu esi viss, kas man ir, es tev esmu atdevusi visu savu dzīvi un laiku, utt).

nevis pazudināt savu ES, lai būtu viņam nevis tikai akla, beznosacījumu mīlā iegrimusi aukle, bet spēcīgs un iedvesmojošs piemērs dzīvē.

++++++

Dīvaini, ka sievietes vēlmi dzīvot bez bērniem uzskata par bērnības traumu vai vecāku mīlestības trūkumu. Es tiešām nesaprotu kāpēc kam tādam jāmeklē kaut kādi zemūdens akmeņi.
Ja varu runāt par sevi, tad man bija tiešām laimīga, laba bērnība un, lai gan vecāki bija šķīrušies, pazinu mīlestību no abu vecāku puses un vēlāk to pašu guvu arī tēva jaunajā ģimenē. Nekad neesmu saskārusies ar cilvēkiem, kuri man stāstītu šausmu stāstus par bērniem vai par to, ka viņi nožēlotu savu bērnu eksistenci. Vārdu sakot - manā bērnībā un dzīvē nav bijušas nekādas traumas. Iemesli, kāpēc bērnus nevēlos, man ir pietiekami daudz un skaidri, taču neviens nav saistīts ar kādu traumu vai zemūdens akmeni. Nestrīdos, taču liekas tikai mazliet jocīgi, ja tīri cilvēcīgu vēlmi nebūt mātei daļa cilvēku joprojām cenšas izskaidrot kā bērnības traumas, mīlestības trūkumu vai vēl nez ko, nemaz nepieļaujot iespēju, ka sieviete patiešām bērnus var negribēt. Vienkārši negribēt un viss.

Nu tāda dzimstības tempā Latvija pēc gadiem simts nebūs. Čurkistāni sabrauks un sadzemdēs te

Aij, tādu penteri ierakstiju un ielikās tik viens teikums :(

Daenerys1,ophelia, pievienojos pie bernu negribetajaam. Reali taa ir tiesam katras sievietes izvele dzemdet, nedzemdet. Nespeju sevi iedomaties kaa maati un zinot savu raksturu saUbos ka ari butu laba maate ja man butu jadzemde del citiem. Man nav pacietibas aukleties ar siciem. Paauklet varu, bet ja man 24/7 butu jasez ar sici kurs tiesam nenormali kerc visticamaak nojugtos. Un jaa man patik briviba. Patik spontani aizbraukt kaut kur ciemos vai aizbraukt uz kaadu koncertu. Majas gribu mieru nevis skriesanu pakal kaut kaadam sicim kas nemak uzvesties. Un diemzel ar visu ''pareizo' auzinasanu taapat berni var noiet no cela vai parvakties dzivot uz citu valsti un tad nu domaa visus sos gadus audzinaaju un splaaviens sejaa. Cik pensionari nedzivo pansionata? Daudz. Un berni nerupeejas jo taa ir vieglaak nevis pievest partiku un palidzet uztaisit est vai nopirkt zales. Un ja cilveks nespej izbaudit dzivi dzivodams viens drizak tur jau kaut kaadas iekseejas probleemas.

Nu, man ir pilnīgi tādas pašas domas, es pārāk mīlu savu brīvību. Nesen sāku dzīvot kopā ar puisi un man pat šķiet ļoti grūti pielāgoties, nevaru iedomāties kā būtu, ja man pat būtu diena jāplāno ar bērnu.Man nav kauns atzīties, ka mātes loma noteikti nav man piemērota. Jūtos vēl pati kā bērns, kas grib iztrakoties, izceļoties un būt neatkarīga.
Manuprāt, Latvijā visas meitenes steidzās kļūt mammas, bet pēc tam sākās pelēkā ikdiena un tad vairs tiešām nav atpakaļ ceļa. Visas nav tik priviliģētas, ka var atstāt bērnus pie vecmāmiņam un trakot un tusēt vienas pašas.

Ophelia, droši vien ne visām tā ir trauma, bet šeit bija meitene, kas rakstīja, ka viņas ğimenē ir sievietes, kam bērni nepatīk/ ir apgrūtinājums. Ja esi ğimenē, tuvāko radu lokā jutis vēsumu un atgrūdošu attieksmi, nav brīnums, ka vēlāk veidojas līdzīga attieksme pret bērniem.

Visi saka, ka maziņs un pieaugs, bet ar katru dienu viņa uzvedība sāk līdzināties aizvien vairak mazam dēmonam, kurš cenšas mūs iznīcināt.

Daudzbērnu ģimenēs vecāki tiek sadalīti gabalos...

Dīvaini, ka sievietes vēlmi dzīvot bez bērniem uzskata par bērnības traumu vai vecāku mīlestības trūkumu. Es tiešām nesaprotu kāpēc kam tādam jāmeklē kaut kādi zemūdens akmeņi.

Lasi starp rindiņām. Izteiksme forma, salīdzinājumi utt. liek par to aizdomāties ne jau fakts kā tāds!

Lady Tiffany, vecumā ap 30 vairs netrako un netusē, jo to nevar apvienot ar karjeru un attiecībām. Brīvo laiku pavada pašizaugsmei un fiziskās formas uzturēšanai.
Un cik bieži tu ceļo, ja nav noslēpums?