Inga tas saucās darbaholisms. Bet vispār interesanta tēma. esmu par to domājusi.
Es nezinu, kam būtu jānotiek , lai es kļūtu par darbaholiķi. Pat tas, ka strādāju sev, man neliek par tādu kļūt. Es pat nezinu, vai tas ir labi, vai slikti. Jo no vienas puses, šķiet, ja es strādātu vairāk, būtu labāk, jo pašlaik liekas, ka es par daudz slinkoju. No otras puses, vai ir vērts savu dzīvi nodzīvot tikai strādājot? Man kaut kā vienmēr bijis pirmajā vietā laikam tomēr tuvie cilvēki, attiecības un tikai pēc tam darbs. Bet es bieži aizdomājos , kā būtu, ja es strādātu vairāk un drošivien arī sasniegtu vairāk. Vai tas būtu tā vērts?
Arī vīrs man nav pagadījies darbaholiķis. Abi mēs nostrādājam savu darba laiku līdz 17,18 vidēji un vakari vienmēr ir mums abiem, kā arī svarīgi, lai sestdienas, svētdienas būtu brīvas.
Bet reizēm saskaros ar cilvēkiem, kas strādā daudz daudz vairāk un ir sasnieguši tiešām daudz. Un tad es domāju, vai es tā varu un gribu, vai arī tas nav man? :)