Uh... man pēdējā mēneša laikā bijis tāāāds miega bads, ka nu divas dienas eju gulēt ap vienpadsmitiem. Un dīvainā kārtā pat aizmiegu. Un pasaule nepārstāj griesties, ja es caurām naktīm nerukāju, izrādās.
Tad nu dzeru kafiju un mēģinu sakoncentrēt savas domas radošai, organizētai un raitai strādāšanai, lai vienpadsmitos atkal varu kāpt gultā un izslēgt meilu un izslēgt telefonu.
Es nebiju domājusi, ka es varētu tā pa īstam izjust pārstrādāšanās sekas. Tomēr jūtu. Nebiju pamanījusi, kā nonācu nepātraukta kontakta stāvoklī ar darbu. Jā, mans darbs ir man dzīve un mans dzīvesveids, bet kaut kur starp to visu pazudu es pati. Nepārejošais saspringums iztukšoja spēkus.
Tomēr jāieved kārtība savā dezorganizētajā dzīvē. Es arī pēc desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem gribu būt skaista, jauna, radoša, iedvesmas un spēka pilna. Lūk mana šī rīta atziņa.