Palasīju diskusiju un komentārus, un sapratu, ka šī ir un paliek viena no tēmām, kurā nekad nebūs viens un pareizais viedoklis, jo cik dažādi ir cilvēki, tik dažādi attiecību un ģimenes modeļi. Kāds vīrietis vēlēsies, lai viņa sieviete nestrādā un rūpējas par māju, attīsta sevi savos hobijos; cita sieviete pati vēlēsies strādāt un piedalīties maksājumu veikšanā; vēl kāds vīrietis vēlēsies vienlīdzīgu ieguldījumu abu sadzīvē; vēl kādam ideāls liksies cits attiecību scenārijs. Un kuram ir taisnība? Tās nav, jo nav tāda viena pareizā modeļa kā dzīvot. Viss atkarīgs no pašiem cilvēkiem. Un, ja attiecībās abi ir apmierināti ar to, ko spēj viens otram dot un kādā apmērā to dara, tad tā paliek tikai abu šo cilvēku personīgā darīšana.
Vienīgais, ko vienmēr esmu teikusi, ir tas, ka neuzskatu, ka mūsdienās vēl eksistē tādi pienākumu sadalījumi kā "vīrietis - naudas pelnītājs, sieviete - mājas pavarda sargātāja". Man personīgi patīk, ja attiecībās valda vienlīdzība, bet nu tas ir tikai mans uzskats ar kuru padalos, ne cenšos kaut kādā veidā nosodīt tos cilvēkus, kuri uzskata savādāk. Man pašai gluži vienkārši nepatīk, ja par mani maksā, vienalga - restorānā, Zoo dārzā vai ikdienā, un tam nav nekāda sakara ar to, ka es vēlētos vīrieša priekšā izlikties par visu varošu super sievieti. Man tikai patīk pašai just to, ka varu samaksāt par sevi. Līdz ar to attiecībās iestājas zināms līdzsvars - neviens ne no viena neko negaida, katrs partneris sniedz savu ieguldījumu kopdzīvē. Es varu apmaksāt savu kafejnīcas rēķinu un segt dzīvokļa īres izdevumus, vīrietis - nomaksāt komunālos pakalpojumus vai ieliet bākā benzīnu.
Atceros, ka reiz par manu nu jau bijušo draugu, kurš strādāja par pārdevēju mūzikas ierakstu veikalā, kāda mana paziņa izteicās, ka tas nav normāli, ka esmu kopā ar prastu pārdevēju, jo viņa nesaprotot, ko šis cilvēks varot man dot - maksājumi jādala uz pusēm, rēķins par aliņiem bārā tāpat. Savukārt es nespēju saprast šādu domāšanu, jo, uzsākot attiecības, skatos uz to kā jūtos ar cilvēku, un tikai tad uz viņa maka saturu. Manās acīs vīrietis saistās ar konkrētām rakstura īpašībām, un tādējādi nekad nekļūs par mazāk vīrišķīgu tikai tāpēc, ka nespēs par mani maksāt vienmēr un visur. Man nebūtu problēmu arī pirmajā randiņā puisim uzsaukt alus kausu un par to arī samaksāt. Varbūt es vienkārši esmu stulba, taču es tiešām nesaprotu kas tur tāds.