Vientuļās māiņas.

Atvainojos, neīstā tēma.

Vientuļās māJiņas? :)
Domāju, ka reizēm vienai ar bērnu ir vieglāk nekā vēl kopā ar kādu, ar kuru nevar sadzīvot. Mīlestība izdziest, ja to nekopj, paliek tikai strīdi un laulības pienākumi.
Tas tā aizdomājoties - arī ne par mani.

Izšķīrāmies pirms uzzināju, ka esmu stāvoklī, atrada kādu citu. Alimentus maksā, par bērnu neinteresējas, neapvaicājas, nesatiek. Nebija viegli uzticēties vīrietim, jaunas attiecības uzsāku pēc diviem gadiem, citu bērnu nav, meitai pašlaik ir 1,6 sākumā bija dikti greizsirdīga, spēlēties spēlējās bet neļāva ņemt sevi opā, bet laikam ejot viss nostabilizējās un ir lieliski.
Bērna tēvam cik zinu ir attiecības, kuras uzsāka drīz pēc šķiršanās.
Pati arī esmu augusi ar mammu un brāli. Mamma ar savu vīru iepazinās 5 gadus pēc šķiršanās. Tagad ir laimīgi precējusies un ir viens kopīgs bērns abiem. Attiecības visiem ģimenē labas. Un par Tēvu īsti neko tādu nezinu, jo neatrodas Lv, precējies nav, ir tikai gadijumā meitenes.

Tiesi taapec ari bernus nevelos seviski ja butu jaaudzina pilnigi vienai. Nav svarigi vai maksa alimentus vai nemaksaa man vajag lai virietis butu blakam,ja gribetu bernus. Nezinu kaa fiziski varetu pedeja nedela vel iet iepirkties,stiept smagus maisus ,pec dzemdibam atri skriet majas lai savus akkus pabarotu, un ta ka esmu bezdarniece nekadu dekreta naudu tapat nesanemtu visticamak

par majinam smiekligi

aahahhaha!!! vientuļās mājiņas.. Tas laikam par mani..
ja godīgi, man patīk ! vakari dažkārt vientulīgi, bet kad ir dāma, iet karsti vienmēr! no visa pa drusciņai.. vientulība jāmāk baudīt!

Es maku baudit vientulibu un man pat patik (l)

Ķirsi, tu arī vientuļā māmiņa? :-/

Ta beidz te nav viriesu foruma, vieni vientuli luzeri kas tup sieviesu foruma, runa sviestu , lien temas par vientulam mammam , zemdibam un etc. Lien kur neko nejez u ka suz siem vispar neattiecas.

P.S. TU lqasi kirsi?:-O:-O:-O:-O:-O neesi pat blokejusi to slimo?:-O:-O:-O:-O:-O:-O:-O:-O:-O:-O:-O:-O

Izšķīros no bērna tēva, kad mazajam bija gads, tāds lēmums, jo bēram piedzimstot, sapratu, ka viņam bērns neinteresē, nepalīdzēja vispār. Pēc šķiršanās pagāja daži meneši, kad satiku savējo, šobrīd cīnamies par to, lai bioloģiskais tēvs attteiktos un ļautu adoptēt, bet viņš kā suns uz siena kaudzes- pašam nevajag un citam arī nedos.
Interese ir tik liela kā atsūtit sms dzimšanas dienā- sabučo puišeli no manis... un tā visus 7 gadus... Uz Zsvetkiem it kā kaut ko uzdāvina bet principā, ļoti reti viņš redz bērnu. Alimentus maksā pats, bet tos es iztiesāju.

Hahaa, nobloķēju gan, bet interesēja, ko viņš jaucas vientuļo māmiņu diskusijā. :-D

Nu bet musu ipatni te ta dara, elmo ar ka tgraks reiz diskuteja par dzemdibam. Vienmer puikas lien tema kur neko nejedz.

Ir vēl kādi pieredzes stāsti?

Izšķīros ar bērna tēvu, kad biju vēl stāvoklī. Sākumā gribēja, lai taisu abortu, pēc tam itkā pieņēma, bet kad biju 6 mēnesī tad izšķīrāmies tāpat. Vai es to nožēloju? Nē. Vai man sāpēja? Protams. Vai bija grūti? Nezinu. Reizēm domāju, ka vienai audzināt pat bija vieglāk, nekā būtu bijis kopā ar viņu. Aizmirst, protams, nebija tik viegli, bet ar laiku izdevās, pirmās attiecības pēc šķiršanās bija, kad mazajai bija 9 mēneši. Bet ne ilgas. Un tad jau kad mazajai bija pāri gadam, tad iepazinu vīrieti ar kuru esmu tagad. Vai mazā pieņēma? Gāja grūti, un brīžiem vēl tagad nesaprotu vai ir pieņēmusi, bet vairāk tāpēc, ka viņš ir stingāks kā es un mazā nav pieradusi pie stingrības. Bet tā jau, kopā dzīvojas, samīļojas un jāsaka viss notiek uz labu! :) Par meitas tēvu šobrīd neko nezinu, tikai to, ka dzīvo un strādā kaut kur Lielbritānijā, Londonas pusē. Vai ir attiecības es nezinu. Alimentus nemaksā, dzimšanas apliecībā meitai arī ir svītriņa tēva vietā. Vienīgās saistības, kas man šobrīd ir ar meitas tēvu, tās ir draudzīgas attiecības ar viņa mammu, jo viņa ļoti mīl savu mazmeitu. Bet mēs daudz nerunājam par meitas tēvu. Kopumā varu teikt, esmu apmierināta ar to kā ir. Protams, reizēm ir skumji ap sirdi, kad zinu, ka meitai nekad nebūs īstais tētis, kurš viņu mīl no visas sirds, jo ir viņa miesa un asinis, bet zinu, ka meita tāpat ir laimīga. Cenšos dot visu ko vien varu iedot. Ja ļautu atgriezties pagātnē, tad neko nemainītu. Jo esmu laimīga, ka man ir meita, kaut arī sanāk audzināt vienai pārsvarā, jo mans dzīvesbiedrs arī nav tik bieži mājās, lai varētu ikdienā palīdzēt ar audzināšanu. Lai nu kā, esmu laimīga, ka man ir tāda meita! :)