Vēlos ieteikumu

Domāju, ka sāc ar mājokļa meklēšanu un kad būs noskaidrojies, kur dzīvosi, tad darbu. :)

Es tavā vietā laikam nedaudz paciestos. Atrastu kādu darbiņu turpat, visu naudu iekrātu, dzīvojot pie mammas, tā lai pietiktu dzīvošanai sākumā, un tad pārvāktos un meklētu darbu

Florie, kā tad viņa bez naudas meklēs dzīvokli?

Man ir kkāda naudiņa jau iekrāta, ap 400€, bet Liepājā ir dārgi dzīvokļi.

Nedomāju, ka ar to pietiks, lai uzreiz pārvāktos, tomēr cik zinu jāmaksā sākumā īre par pirmo un pēdējo mēnesi, par kaut ko vēl arī jādzīvo, jāēd, vēl kas jānopērk. Vismaz kādu mēnesi labāk padzīvo pie vecākiem, pastrādā kaut vai par pārdevēju, minimālo vismaz nopelnīsi, un paralēli skaties sludinājumus gan dzīvokļiem, gan darbam. Zvanies, sūti cv. Ja atradīsi, tad pārbaudes laikā vari aiziet ar 3 dienu brīdinājumu, un uzreiz varēsi pārvākties.

Jā, bet te mazpilsētā darbu ir nereāli atrast. Esmu jau centusies. Viss te caur paziņām notiek, diemžēl

Ja nepavelc drošības naudas dzīvokļa īrei, iesākumā vari padzīvot kojās.

Tad varbūt var no vecākiem aizņemties naudu, lai vari jau tagad pārvākties, un kad iekārtosies darbā, tad viņiem atdosi?

Kuldīga jau nav 1000km no Liepājas.. varētu sākumā atrast darbu, braukāt.. līdz atradīsi ligzdiņu :)

Man ir tikai mamma un no viņas neko neņemšu, pašai neiet viegli. :-/

cormeum, tā jau neko neiekrāšu. Autobusa biļete vien līdz 5€ uz vienu pusi maksā. Tāda braukāšana nebūtu prātīga

Es esmu pārvākusies no mazpilsētas uz Rīgu ar maz naudas. Jā, nācās pieciest neērtības, bet tas nav neiespējams. Sākumā atradu darbu, tad atradu istabu "komunālajā" dzīvoklī. Pēc pāris algām nomainīju dzīvesvietu :) un pēc pusgada arī darbu uz labāku.

Man arī ir bijis līdzīgi. Vistumšākais posms manā dzīvē.

cherette, kā tu tiki galā? Ko tu darīji?

vai bezdarbnieka pabalsts Tev nav, lai ievilktu elpu un risinaatu situaacijju?

No sākuma es nodzēros, nodepresējos, bet man bija palicis jauns dzīvoklis par kuru jāmaksā un es biju bez darba. Pie manis ievācās tolaik tuva draudzene, kas arī bija izšķīrusies. Mēs abas bijām uz viena viļņa. Atradu darbu, kurā man no sākuma maksāja un beigās nemaksāja.
Man bija 2 gadi pilnīgākās černuhas, nebija naudas, nekāda stabilitāte, es mētājos pa visādiem štruntainiem darbiem un dažādām dzīvesvietām, bet man nekas cits neatlika kā turpināt iet uz priekšu. Tie bija krīzes gadi Latvijā. Izstājos arī no augstskolas.
Eventuāli, man sanāca iegūt salīdzinoši normālu darbu, kas kalpoja kā atspēriena punkts un pēc tam zvaigznes sakrita, ka mani uzaicināja pēc kāda laika strādāt vēl labākā darbā...un no turienes sākās mana karjera.
Bet nav tāda zelta atslēga ar ko var visas šīs durvis atslēgt. Vienkārši ir jāpiespiež sevi un jāiet pret visstiprāko vēju un tad, kad šķiet, ka vairs sliktāk nevar būt, notiks kaut kas, kas visu padarīs vēl sliktāku.
Ir jāiet uz priekšu, tas ir vienīgais, kas Tevi izvedīs no turienes ārā-tu pati.

Tiešām - kas ar bezdarbnieka pabalstu?

Neesmu bezdarbniekos, nav pabalsta. Nebiju par to domājusi un neko daudz par to nezinu, atklāti sakot

man bija līdzīgi, taču es paliku dzīvoklī un pus gadu bijušais vēl maksāja rēķinus, jo es nevarēju atrast darbu jaunu. bija sākumam iekrājumu, bet pēcāk sanāca, ka dzīvošanu (transports, ēšana, drēbes) labu laiku sedza mamma. grūtākais posms manā dzīvē, atceros kā murgu - sēdēt 8 h dienā vienai četrās sienās, kurās 3 gadus dzīvoji šķietami mūžīgā mīlestībā. un ģimene 100 km attālumā. nācās palikt Rīgā, jo iestājos maģistros (un priecājos, ka nepametu skolu, lai arī pirmos 2 mēnešus tur tikai sēdēju un raudāju par katru jutīgo tematu), un ja atgireztos pie mammas, tas būtu mazs ciemats, kur man nebūtu, ko darīt. ļoti palīdzēja kursabiedri un draugi virtuālajā vidē, neļāva nogrimt.
tad es sapratu, ka nevaru tā turpināt - gaidīt superdarbu un sēdēt visiem uz kakla, aizgāju strādāt veikalā, kur izturēju precīzi 1,5 nedēļu un aizgāju uz bērnudārzu. labākais lēmums - bērnu mīlestība aizpildīja to tukšumu. lai gan pavasarī bija teju depresija par to, ka nevaru atrast citu darbu, intelektuālu, kur sevi realizēt, labāk apmaksātu, jo ar to algu visam gan nesanāca, bet vismaz nostājos daļēji uz savām kājām un tiku vaļā no puiša atkarības. tagad atradu darbu savā jomā, kurš ļoti patīk. esmu tikusi pāri nogalinātajai mīlestībai un dzīve rādās citāda. sāku sportot, atradu no jauna sevi, vērtību dzīvei, ļoti esmu izmainījusies, kļuvu stiprāka.
tāpēc, pirmkārt, meklē vienalga kādu darbu - lai domas ir citur. pamazām, pamazām un tiksi ar visu galā, turies!
neesi domājusi par studijām LiepU? tad varētu dzīvot kopmītnēs vai atrast dzīvoklīti ar kādu kopā.

nu tad varbūt vajag par bezdarbniekiem painteresēties un ja esi gadu strādājusi, tad iestāties, tiksi vismaz pie naudas