Kas ir tas?

Es baidos no tā, ka kaut kad mani mamma pametīs un dosies tai saulē. Zinu, ka par to nedrīkst domāt, ka tā ir slikti, bet manī ik pa laikam iezogas tādas šausmīgas domas, kā būs.... asaras acīs jau vien par to domājot. Fuj, kādas domas. :'-(

Apple_pie, man tas pats. Ļoti cenšos atgaiņāt tās domas, jo manai mammai vēl ir daudz laika, lai dzīvotu.
Es baidos par sevi.

Baida tas, ka drosmes un pašpārliecības trūkuma (kas ir sezonāls, un tomēr mēdz traucēt) rezultātā kādas no brīnišķīgām dzīves iespējām paliks neizmantotas.
Uzrakstīju, lai tagad vizi mošķi atkāpjas! :D

visi, protams

Baidos no neizbēgamas lietas - vecuma. Nekas mani nebiedē vairāk par domu, ka kādreiz varētu būt salīkusi, sakrunkojusies vecene. Ceru, kaut man būtu lemts līdz tādam vecumam nenodzīvot.

Man laikam viss lielākās dzīves bailes ir par to, ka kādreiz varētu piedzimt slims bērns (tfu tfu tfu).

Vai tiešām no zirnekļiem neviena nebaidās?

Ka es nenodzīvošu dzīvi pilnvērtīgi - neizbaudīšu visas sniegtās iespējas.
Un, ka vecumdienās būšu vientuļa/viena īsti neko nesasniegusi.

Pēdējā laikā bail no tā, kā mani neapzināti var ietekmēt apkārtējie cilvēki.
Bailes justies vientuļai, bet tās mazinās, jo es saprotu, ka tāda būšu visu mūžu.
Bailes no čūskām un vēl visādām muļķībām (kas man pašai liekas nopietnas). Vispār, dažreiz mēdzu būt visai paranoiska.

Hmm... Ja godīgi, nav nekādu tādu baiļu. Vecums jau tāds, ka vecāku nāve neliekas kaut kas traģisks - apzinos, ka tāds nu mums ir tas dzīves cikls un tas viss ir neizbēgami. Vecumdienas arī mani nebiedē - kā būs, tā būs, gan jau izdomāšu kā laiku pavadīt un izklaidēties. :-P
Vienīgais, par ko es reiz pārbijos... negribētos kļūt aklai! Vienalga kas, tikai ne to!
Viss pārējais - drīzāk vnk nepatīkamas pārdomas par nepatīkamām lietām, bet ar kurām spētu vēl kaut kā sadzīvot, ja vien acu gaisma būs joprojām spoža.

Nebutibas faktors ka teica lekcijas Juris Batna. N A V E sava ,tuvinieku jebkura! Kaut kresla bet invalidu verot lietu ,zvaigznes un klausities bluuzu 90 it gados velos! Vai kaut 200 it gados....

Baida tas, ka drosmes un pašpārliecības trūkuma rezultātā kādas no brīnišķīgām dzīves iespējām paliks neizmantotas.

+++

Man laikam viss lielākās dzīves bailes ir par to, ka kādreiz varētu piedzimt slims bērns (tfu tfu tfu).

Es savā ziņā arī no tā baidos, baidos,ka var piedzimt nedzīvs bērns, vai es nomirt dzemdībās(tas man laikam vairāk psiholoģiski,jo mamma nomira dzemdībās,kad piedzimu es). Arī no vecuma, bet ne jau no tā,ka kļūšu vecāka, bet gan, ka kāda es būšu, vai nebūs man visādas veselības problēmas. Par tēti savu uztraucos, vecmāmiņu, vectētiņu uztraucos. :-)

Nu kas tas par negatīvismu sākās? =/

Štank šī ir pārdomu tēma:-),tev pašam nav nekas tāds par ko mēdz aizdomāties? :-)

tev pašam nav nekas tāds par ko mēdz aizdomāties?

Kā Tu izskaties bikini? =]

Štank :-D

Ir brīži, kad baidos, ka varu ciest kāda nelaimes gadījumā. Reiz draudzene palūdza savu meitiņu pieskatīt, un katru dienu kad gāju viņai pakaļ uz bērnudārzu, nepameta tā šausmīgā sajūta, ka manis dēļ bērnam var kas atgadīties . :-(,pat izskaidrot nevaru, tāta nepatīkama sajūta. :-(

...tas man laikam vairāk psiholoģiski,jo mamma nomira dzemdībās,kad piedzimu es...

Tas ir briesmīgi. :-(

Agrāk ļoti, pat paniski baidījos no viena konkrēta cilvēka nāves, likās, ka nekad to nepārdzīvotu, tas notika, šis cilvēks nomira, dzīve turpinās, esmu pārdzīvojusi, lai arī kādas sekas tas iespējams uz mani atstājis. Tagad vairs neļauju tādām domām, bailēm sevi skart. Dažreiz šķiet, ka kaut kādā ziņā esmu nocietinājusies.
Neatceros, kurā filmā/seriālā tas bija, bet doma bija apmēram tāda-Tevi visu laiku var pavadīt bailes saņemt vienu konkrētu sliktu ziņu, dzirdēt tos vārdus, bet, kad esi šos vārdus dzirdējis, vairs nav no kā baidīties. Lai arī traģēdija ir notikusi, dzīvot ir daudz vieglāk.