Neon, cormeum
Pirms apmēram pusgada man uzstādīja diagnozi - smaga depresija. Pirms tam 3 mēnešus dzīvoju apātijā, uz skolu gāju ar piespiešanos, mācībām pat nepievērsu īpašu vērību. Kad nebiju skolā, biju mājās, nedarīju neko, burtiski blenzu griestos un domāju par visu un reizē arī par neko. Pēc 2 mēnešiem terapiju pārtraucu, jo vairs nevarēju atļauties. Kad mammai pateicu, ka eju uz terapiju ar aizdomām par depresiju, viņas atbilde bija "no kā tad tev varētu būt depresija, saņemies taču!" Rezultātā diagnoze ir uzstādīta, bet nav oficiāli noformēta, jo nespēju to pateikt mammai. Līdz jūnija beigām katra diena bija pelēka - ne prieka, ne līksmības. Tad it kā palika labāk, cerēju, ka sāk pāriet, bet, nē, depresija atgriezās ar dubultu spēku. Tā nu pēdējos divus mēnešus periodiski dzīvoju ar baltajām un melnajām strīpām, taču melnās nu ir kļuvušas krietni smagākas, nekā pirms tam.
Nesen man uzrakstīja terapeite ar piedāvājumu nokārtot 30 finansētas sesijas, solīja noskaidrot vairāk un tad uzrakstīt. Pirms 2 nedēļām jautāju, kā tad ir ar terapiju, bet līdz šim nav atbildējusi, lai gan whatsapp ziņu izlasīja jau tajā pašā dienā.
Pilnīgi gribas padoties, neredzu vairs jēgu censties. Pēdējā laikā (kopš dienas, kad nomira kaķis - interesanta sakritība) pilnai laimei vēl pievienojies bezmiegs - nespēju iemigt, vairākas stundas grozos, līdz beidzot iemiegu, bet tikko kā ir vismazākais troksnītis, atkal esmu augšā un vairs nevaru iemigt. Rezultātā esmu neizgulējusies, kašķīga, nelaimīga un neredzu veidu, kā no šī murga izkļūt ārā. :'-(